Zevs
Olimpa valdnieks, valdīja pār debesīm un gaisu.
Tieši Zeva vadībā ir darīts viss nepieciešamais, lai pasaule kļūtu stabila, lai tajā svarīgu vietu ieņemtu likumi, māksla un morāle. Zevs piespieda Kronu (viņa tēvu) atrīt visus pārējos bērnus un atbrīvoja tos (gigantus, hekatonheirus un kiklopus) no Tartara, gāza kronu un pārējos titanus, ar saviem brāļiem sadalīja pasauli, sakāva Tīfonu (Gajas bērns) un ieslodzīja viņu zem kalna.
Hēra
Laulību aizgādne, tikuma uzraudzītāja
Zeva māsa un laulātā draudzene.Zīmējumos un skulptūrās attēlota, kā ziedoša sieviete ar vainagu vai diadēmu. Hērai piemīt sievišķīga viltība un burves spējas.Viņa ieņem stabilu vietu heroiskajā mitoloģijā, Heroiskā perioda reliģiskajos priekšstatos viņa ir visnotaļ cildināma monogāmās ģimenes aizbildne, tomēr mīti mums atklāj ne tik daudz dievieti, visa dzīvā sargātāju, cik sievieti ar āķīgu raksturu.
Aīds
Ir mirušo valstības valdnieks, kā arī pati mirušo valstība, viņš iemieso visneapstrīdamāko nenovēršamību - nāvi.
Sengrieķu mitoloģijā Aīds ir titānu Krona un Rejas dēls. Viņam ir trīs vecākas māsas –Hestija , [Dēmetra] un Hēra - un divi jaunāki brāļi – Poseidons un Zevs. Aīds sēž melnkoka tronī, viņa pajūgu velk ogļmelni zirgi. Aīda simboli ir bruņucepure, kas dara neredzamu (to viņš dažkārt aizdeva gan dieviem, gan cilvēkiem, piemēram, Persejam), kā arī divzaru zizlis. Citi Aīda atribūti ir narcise un ciprese. Dzīvie no Aīda baidījās, tāpēc bieži viņa apzīmēšanai tika lietoti eifēmismi. Tika uzskatīts, ka viņš pārvalda arī zem zemes esošos minerālus, tāpēc viņu dēvēja par Plūtonu (saistīts ar vārdu "pārticība"), no kā radies arī attiecīgais romiešu dieva vārds. Sofokls Aīda dēvēšanu par "bagāto" skaidroja šādi: "Drūmais Aīds sevi dara bagātu ar mūsu nopūtām un asarām."
…
