1. STARPTAUTISKO TIESĪBU AVOTI
• Juridiskā izpratnē jēdziens „tiesību avoti” nozīmē kritērijus, saskaņā ar kuriem norma attiecīgajā tiesību sistēmā atzīta par saistošu. Šajā nozīmē tiesību avota izpratne ir saistīta ar tiesību normas veidošanas procesu, un tas nevar tikt sajaukts ar informācijas avotiem, izpētes avotiem utt.
• Būtībā starptautiskajās tiesībās nepastāv avotu uzskaitījums, taču praksē par starptautisko tiesību avotu uzskaitījumu tiek atzīts ANO Starptautiskās tiesas statūtu 38.pants:
1.Tiesa, kuras pienākums ir risināt tai nodotos strīdus, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām, piemēro:
Primārie: 1) starptautiskās konvencijas – kā vispārējās, tā arī speciālās, kurās ietverti strīdā iesaistīto valstu noteikti atzīti noteikumi; 2) starptautiskās paražas – kā vispārējas prakses pierādījumus, ja tā akceptēta kā tiesību norma;
Sekundārie: 3) civilo nāciju vispāratzītos principus; 4) saskaņā ar 59.p. paredzēto atrunu tiesas lēmumus un dažādu nāciju viskvalificētāko publisko tiesību speciālistu doktrīnas – kā tiesību normu noteikšanas palīglīdzekli.
2.Šis nosacījums neierobežo tiesas tiesības atrisināt lietu ex aequo et bono, ja puses tam piekrīt (tiesa nepiemēro nevienu no minētajiem avotiem, bet lietu izlemj pati pēc vispārējās taisnības).
I PRIMĀRIE AVOTI
Tie ir jebkuri starptautiskie līgumi (saistoši tikai pusēm, parasti – pēc ratifikācijas). Nosaukumi var atšķirties, piemēram, pakts, vienošanās, protokols, statūti, harta, akts, deklarācija utt. (tie būtībā ir uzskatāmi par sinonīmiem, jo galvenais ir saturs). Līgumi starptautiskajās attiecībās ir galvenais valstu sadarbības veids un izplatītākais starptautisko tiesību normu radīšanas veids. Starptautiskie līgumu zināmā mērā sākuši aizvietot paražu tiesības – ja pastāv vienota izpratne par kādu paražu normu, tā parasti tiek kodificēta ar starptautisko līgumu.…
