3. Starptautisko korporāciju stratēģisko uzdevumu risināšanas modeļi.
Uzņēmuma darbības tehnoloģisku pusi nodrošina pareizs stratēģisko uzdevumu risināšanas princips, kuru pamatā ir šādu uzdevumu risināšana:
• zinātniski-tehnisko apakšnodaļu izvietojums;
• lēmums par produkta izveidošanu jeb iepirkšanu;
• nākotnes pētījumu virziena izvēle;
• cilvēk- un finansu resursu izvietošana vairākās valstīs.
Visu uzdevumu risināšanas saistība veido trīs stratēģiskus uzdevumu risināšanas modeļus:
1. tehnoloģiskās līknes modelis. Šīs modelis darbojas uz principa, ka katrai tehnoloģijai ir savs dzīves cikls un robeža, pie tam, pietuvinoties kurai, produkta un tehnoloģiju parametru uzlabošanai ir nepieciešamās lielas investīcijas. Šīs modelis paredz tehnoloģiju un to efektivitātes salīdzināšanu. No stratēģiskā menedžmenta skatījumā, šīs modeļa stratēģiskais uzdevums paredz valsts meklēšanu, kur pāriešanas process uz radikāli jaunām tehnoloģijām izmaksu ziņā ir daudz lētāks un ir vieglāks uzņēmējdarbības vidē.
2. Gerpota modelis. Modelis paredz zinātniski-tehnisko un konstruktīvu nodaļu izvietošanas sistēmas procesu, izdalot vadīšanas procesa risināmo jautājumu vairākus modeļus. Vadīšanas procesa jautājuma modeļi balstās uz šādiem radītājiem: tehnoloģiju un tehnoloģisko pozīciju pievilcīgumu, un jo augstākā tā ir, jo lielāka ir potenciālā kapitāla ieguldīšana projektos, jo mazāka – mazāka investīciju aktivitāte. Process paredz divpakāpju darbību: lēmums par ko, kā tiks veikta zinātniski-tehniskā darbība, un kur tiks izvietoti zinātniski pētnieciskie centri.
3. Pirsona-Brokhofa-Bemera modelis. Modeļa pamatā ir M.Portera konkurences faktoru rombs. …