Tiesību filosofija 2.daļa

1.1. Kants un Hēgelis – kopīgais un atšķirīgais tiesiski filozofiskajos uzskatos

Kopīgais
- tipiski dabisko tiesību pārstāvji
- savās teorijās runā par vienu vienotu normu, kas stāv pāri citām normām.
- Uzskata, ka cilvēks ir brīvs. Hēgelim brīvība ietver arī tiesības uz privātīpašumu;
- Valsts izveidošanas pamatā nav kopīgas intereses, bet gan cilvēka saprāts – abi atbalsta sabiedriskā līguma teoriju tieši no saprāta viedokļa.
Atšķirīgais
Kants –
Jārīkojas tā, lai tava rīcība būtu par likumu citiem – t.s. kategoriskais imperatīvs
Norma, kas runā pretim morāles principiem, nav spēkā.
Katrs ir tiesīgs meklēt savu laimi (bet tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks ir brīvs)
Ja laime ir tas, uz ko tiekties, tad šī mērķa labā var atteikties no tiesībām un brīvībām.
Tikumība – viena no cilvēciskās pasaules dimensijām
Labais un ļaunais jānosaka pēc morālā likuma.
Likuma ievērošanas motīvi (likums ir jāievēro ikvienam!)
1) cieņa pret likumu – tikumību
2) morālā interese
3) pienākums – objektīvi prasa rīcības saskaņu ar likumu
Brīvība – ir ar prātu apveltītas būtnes iespēja noteikt sev likumus.
Tiesības tiek iedalītas 3 kategorijās:
1) dabiskās tiesības, kuru avots ir pašsaprotami principi
2) noteiktās tiesības, kuru avots ir likumdevējs
3) taisnīgums
Varas dalīšanas teorija – likumdošanas, izpildu un tiesu vara.
Valsts formas – autokrātija, aristokrātija, demokrātija

…