Veidojoties jaunām sabiedriskajām attiecībām vai arī nolūkā grozīt jau pastāvošās sociālās attiecības, nepieciešams izveidot attiecīgu tiesisko regulējumu, veicot tiesību jaunradi.
20.gs. beigās un 21.gs. sākumā iezīmējas 2 lieli normatīvo aktu jaunrades viļņi:
1)90-to gadu sākumā, kad notika atsacīšanās no padomju tiesību sistēmas un pāreja uz romāņu-ģermāņu tiesību lokam piederošu tiesisko sistēmu ar tai raksturīgajiem tiesību principiem un tiesību izpratni.
2)Otrai vilnis ir saistīts ar Latvijas pievienošanos ES un no tās izrietošās nepieciešamību saskaņot nacionālās tiesību normas ar ES tiesību normām
Tiesību jaunrade – valsts iestāžu darbība, izstrādājot, izdodot, grozot vai atceļot valstisko gribu saturošus juridiskus aktus. Tiesību jaunrades rezultātā rodas likumi, noteikumi un citi normatīvie akti.
Parasti vispārsaistošs tiesiskais regulējums tiek ietverts ārējos normatīvajos aktos, tāpēc arī šo jaunrades procesu dēvē par normatīvo aktu jaunradi.
Tiesību jaunradē jāievēro vairāki principi:
demokrātiskums – normatīvā akta sagatavošanās stadijā ir jāievēro demokrātijas principi un atklātums, iesaistot šajā procesā visas ieinteresētās personas. Izstrādājamajam normatīvajam aktam jābūt vērstam uz cilvēktiesību maksimālu ievērošanu. Šī principa ietvaros notiek sabiedrības kontrole pār NA jaunrades procesu, kā arī sabiedrības līdzdalība NA izstrādē.
likumība – NA jābūt izdotam saskaņā ar NA noteikto kārtību, ievērojot augstāka spēkā NA, Satversmi un vispārīgos tiesību principus. NA valsts iestādes var izdot tikai savas kompetences ietvaros.
zinātniskums (profesionalitāte) – NA jābūt zinātniski pamatotam, līdz ar to nepieciešams tā tapšanā iesaistīt attiecīgās nozares zinātniskās un pētniecības iestādes.
Normatīvo aktu jaunrade vispirms jau ir saistīta ar konkrētām iestādēm, kuras ir tiesīgas izdot ārējos NA, piem., Saeimu, MK vai pašvaldības. …