-
Tiesību normu piemērošana valsts pārvaldē
1.Tiesību realizācijas saturs. Realizācijas process - process, kura rezultātā subjektu uzvedība un darbība no vienas puses atbilst normatīviem priekšrakstiem, no otras puses izriet no tam priekšrakstiem. Raksturojot tiesību realizāciju svarīgi: tiesību kategorija, tiesību normas kategorija, tiesisko attiecību kategorija. Tiesību norma var realizēties 2 veidos: ārpus tiesiskajām attiecībām un tiesiskajās attiecībās. Tiesību realizācijā izdala 4 veidus: 1) tiesību normu ievērošana. Persona pakļaujas tiesību normas prasībām ievērošanas realizācija ir saistīta ar aizliegumu normu pildīšanā, no subjekta tiek gaidīta un pieprasīta pasīva uzvedība. Aizliedzošas normas nosaka personai pienākumu atturēties no attiecīga veida darbībām. 2) tiesību izpildīšana. Saistīta ar pienākumu uzliekošo normu realizāciju. Normas pieprasa no subjekta aktīvo normu darbību. Normu izpildīšana attiecināma uz valsts iestādēm, amatpersonām, fiziskām un juridiskām personām. 3) tiesību normu izmantošana. Subjektam piešķirta tiesību labprātīga realizācija. Subjekta darbības raksturs izpaužas tā, ka subjekts pēc saviem ieskatiem izmanto likumā noteiktās vispārējās cilvēktiesības. Subjekts rīkojas pēc savas brīvas gribas un brīvās izvēles (izmantot vai neizmantot, - neizmantošanas gadījumā juridiskas sekas un atbildība neiestājas ). 4) tiesību normu piemērošana. Specifisks realizācijas veids, kur realizācijas procesa obligāti nepieciešams starpnieks. Starpnieka lomu pilda ar likumu pilnvarotas amatpersonas. Normu piemērošana realizējas publiskas pārvaldes sfērā un tiesu darbības sfērā. Kopumā normu piemērošanu raksturo atsevišķas pazīmes: -tiesību normu piemērošanas subjekts ir valsts pilnvarotas iestādes, amatpersonas, atsevišķos gadījumos var būt sabiedriskas organizācijas; - tiesību normu piemērošana tiek īstenota mijiedarbība ar citam tiesību normu realizācijas formām; -
tiesību normu piemērošana notiek procesuālas formas stingri ievērojot procesuālo normu prasības; - tiesību normu piemērošana notiek īpašu tiesību piemērošanas attiecību ietvaros, šajās atiecības vadoša loma ir tiesību subjektam, kurš apveltīts ar tiesību varas kompetenci un pienākums aizsargāt citu dalībnieku intereses; - tiesību piemērošana ir saistīta ar individuālā juridiska akta pieņemšanu. Tiesību normu piemērošana ir iekšēji strukturēts process, kura saturā izdala atsevišķas stadijas. No piemērošanas teorijas viedokļa izdala: - faktisko lietas apstākļu noskaidrošana; juridisko lietas apstākļu noskaidrošana; - lēmuma izstrādāšana, īstenošana; - lēmuma izpilde.
5.Tiesību izpratne un tiesību piemērošana. Tiesības visbiežāk saprot kā visiem obligāto sociālo normu sistēmu, ko aizsargā valsts. Tiesības - jēdziens ir atkarīgs no valstī atzītās tiesību doktrīnas. Tiesību doktrinālā izpratne ietekmē piemērošanas akta juridiskās piemērošanas sekas/saturu. Latvijas tiesību sistēma pieder pie dabisko tiesību doktrīnas, kuras pamatā ir cilvēktiesību atzīšanas, respektēšanas un garantēšanas princips. Šis princips no valsts kā pienākumu pieprasa 2 elementus: 1) valstij pozitīvās tiesībās jāiestrādā dabisko tiesību principi un normas; 2) tiesību piemērošanas procesā valsts pārvaldē piemērošanas akts nevar būt pretrunā ar tiesību sistēmā noteiktām cilvēktiesībām un brīvībām, un tas pēc būtības nevar ierobežot vai samazināt to tiesību apjomu, kas piederēja subjektam pirms šī akta izdošanas. Tiesību piemērošana valstī realizējas 2 sfērās: 1. Pozitīvās realizēšanas sfēra- realizējas valsts pārvaldes kompetence un valsts pārvaldes pienākums ir patstāvīgi uz tiesību pamata noregulēt sabiedriskās attiecības; 2. Valsts pārvaldes tiesiskā darbība iedibinot, grozot vai pārtraucot tiesiskās attiecības atsevišķai konkrētai personai. Tiesību piemērošana ir darbība, kas obligāti saistīta ar valsts institūciju starpniecību: 1) tiesību piemērošana obligāti ir jāveic gadījumos, kad personai nepieciešamo tiesisko attiecību iedibināšanai ir nepieciešams valsts institūcijas lēmums; 2) tiesību piemērošana ir nepieciešama gadījumos, kad vajag noteikt sodu tiesību pārkāpumu; 3) tiesību piemērošana ir nepieciešama gadījumos, kad personai vajag atjaunot tās aizskartas vai neievērotās tiesības. Tiesību piemērojošā darbība ir to institūciju kompetencē, kuras uz to pilnvaro likums. Tiesību piemērojoša darbība pēc būtības ir darbība, kuras rezultātā tiek risināti atsevišķi konkrēti dzīves gadījumi. Tiesību piemērojošā darbība vienmēr no procedūras aspekta tiek reglamentēta likumos. Likumi nosaka šīs darbības obligātās procesuālās formas.
10.Vispārējo tiesību principu piemērošanas nosacījumi valsts pārvaldē. Tiesību piemērošanas darbība ir pakļauta noteiktiem principiem: vispārējiem tiesību principiem: - taisnīguma; - cilvēktiesību ievērošanas; - vienlīdzības vai nediskriminācijas; - demokrātijas ( realizējas konkrētā sadarbības principā ); patiesības; - lēmuma pieņemšana vadoties pēc diskrēcijas principa ( iestāde, ierēdnis, amatpersona ir tiesīgi atsevišķos gadījumos, kad situācijas noregulēšanai tiešās normas nav, pieņemt lēmumu vadoties pēc saviem uzskatiem, juridiskās kompetences, taisnīguma un saskaņā ar vispārējo taisnību izpratni ).
13.Tiesību normu piemērošana valsts pārvaldē un personas tiesību ievērošana. Tiesību normu piemērošana ir sarežģīta tiesību normas realizācijas forma. Piemērošana notiek ar individuāla akta starpniecību, kuru izdod valsts pilnvarota institūcija, balstoties uz tiesību normu priekšrakstu. Piemērošanai ir pozitīvs tiesisko attiecību regulēšanas raksturs un tā aizsargā tiesības no pārkāpumiem. Tiesību piemērošana ir darbība, kas obligāti saistīta ar valsts institūciju starpniecību: 1) tiesību piemērošana obligāti ir jāveic gadījumos, kad personai nepieciešamo tiesisko attiecību iedibināšanai ir nepieciešams valsts institūcijas lēmums; 2) tiesību piemērošana ir nepieciešama gadījumos, kad vajag noteikt sodu tiesību pārkāpumu; 3) tiesību piemērošana ir nepieciešama gadījumos, kadpersonai vajag atjaunot tas aizskartas vai neievērotās tiesības. Tiesību normu piemērošanas forma tiek izmantota tajos gadījumos, kad tiesības un pienākumi nerodas ar tiesību normu realizācijas formām kā ievērošana, izpilde vai izmantošana. Lai rastos šādas tiesības un pienākumi, nepieciešams izdot valsts pilnvarotas kompetentas institūcijas speciālu aktu. Tāda nepieciešamība rodas sekojošos gadījumos: 1. Kad persona nevar izmantot savas tiesības vai pienākumus bez valsts pilnvarotas institūcijas iejaukšanās; 2. Kad ir noticis tiesību normu pārkāpums un jāpiemēro sankcija, lai tiesību normas pārkāpēju sauktu pie juridiskās atbildības. Kompetentas institūcijas oficiālu lēmumu par tiesību normas piemērošanu noformē tiesību akta veidā, kas satur valsts varas rīkojumu vērstu noteiktā veidā un formā uz sabiedrisko attiecību individuālu regulēšanu.
18.Faktu pārbaudes un pierādīšanas slogs, piemērojot tiesību normas valsts pārvaldē. Faktu pārbaudes un pierādīšanas procedūra.
Pierādīšanas pamatprincipi: 1) izziņas princips- lietas virzītājs nodrošina faktu atlasi un pārbaudi. 2) Uzklausīšanas princips - minimāli reglamentēts, paredz darbības, kas saistītas ar procesa dalībnieku darbību pierādīšanu. Pierādīšanas pamatnorma: pierādījumi ir pieņemami un tos ir nepieciešams pieņemt, ja ir būtiski un svarīgi attiecībā uz faktiem, kas ir lietas izmeklēšanas pamatā. Informācija, kas ir būtiska lietai var būt likumīgi pieņemta, ka likuma un fakta novērtējums. Pastāv izslēgšanas princips - informācija jebkura formā nav pieņemama, ja tā ir pretrunā ar likumu. Pierādīšanas procesā ir normas, kuras attiecas uz liecinieku kompetenci un brīvprātīgu principu sniegt liecības. Ir normas, kas attiecas uz pierādīšanas formu, prasība iesniegt dokumentu oriģinālā. Ir normas, kas uzliek amatpersonām pienākumu izvērtēt lietas izskatīšanu. APL pierādījumi tiek skaidroti kā ziņas par faktiem, uz kuriem tiek pamatoti procesa dalībnieku prasījumi, iebildumi, kā arī citus faktus, kuriem ir nozīmē lietas izlemšanā. Pamatojoties uz to, ka patiesums jāpierāda, likums nosaka pārvaldes iestādei, likumā tiek noteikti pierādīšanas līdzekli: ekspertu atzinumi, dokumentu kopums. Pierādīšanas procesā noteicošs ir patiesības noskaidrošanas princips. Liecinieku liecības. Liecinieks - persona, kurai ir zināmi fakti, par izskatāmo lietu. Procesa dalībnieks var lūgt informāciju no liecinieka , var lūgt kādus svarīgus faktus apstiprināt. Liecības - paskaidrojumu sniegšana par zināmiem faktiem, kuri var ietekmēt lietas izskatīšanā. Lieciniekiem nav tiesības atteikties no liecības došanas. Nevar būt par lieciniekiem: garīdznieki, nepilngadīgie, persona, kurai pēc amata nav tiesības izpaust tai uzticētas ziņas, personas, kas fizisko un garīgo trūkumu dēļ nespēj uztvert pareizi notiekošo, bērni līdz 7 g.v. Saskaņā ar APL atteikties liecināt var procesa dalībnieka radinieki taisnā līnija, sānu līnija l un 2 pakāpe, laulātais, personas, kuras ar procesa dalībniekiem ir tiesājušas cita vietā, persona, ja personas liecības var vērsties pret viņu pašu. Rakstveida pierādījumi: audio ieraksti, datoru disketas, digitāli diski. Iesniedzami oriģinālā, ja persona iesniedz oriģinālu un kopiju, iestāde ir tiesīga pieprasīt oriģinālu. Lietišķie pierādījumi - ķermeniskas, kas ar savām īpašībām, īpatnībām vai pašu esamību var noderēt to faktu noskaidrošanai, kuram ir nozīmē lietā. Nesatur nekādas ziņas, bet ir izmantojami, ka līdzeklis pierādījumu noskaidrošanai. Eksperta atzinumi. Nozīmīgu faktu lietu noskaidrošanā var būt nepieciešamas speciālās ziņas mākslā, tehnikā vai kādā cita nozarē. Ekspertu viedokļi noskaidro, uzdodot jautājumus. Eksperta atzinumam jābūt pamatotam, izteiktam rakstveidā. Atzinumu eksperts iesniedz amatpersonai. Amatpersona izvērtē šo atzinumu. Iestādes amatpersonai ir tiesība, ja izvērtējot atzinumu tas nav skaidrs vai nepilnīgs nozīmēt atkārtotu vai papildus ekspertīzi tam pašam vai citam ekspertam.
29. Tiesību normu pretrunu (kolīziju) būtība un atrisināšanas normas. Kolīzijas - tiesību normu pretrunas. Kolīzijas norma - norma, kas norāda kādas valsts tiesības ir jāpiemēro starptautiskām civilām, ģimenes, darba attiecībām, t.i. attiecībām, kuru dalībnieki ir ārvalsts vai ārvalsts juridiskā persona. Kolīzijas normu parasti formulē kā principu, kas nosaka, kādas tiesības ir jāpiemēro. Ārējās: Ja kolīzija rodas starp tiesību normām, tad jāpiemēro tā tiesību norma kurai ir augstāks juridiskais spēks tiesību normu hierarhijā. Ja kolīzija rodas starp vispārējo tiesību normu un speciālo, tad vispārējo piemēro tik tālu, cik tā nav pretrunā ar speciālo tiesību normu, tādai speciālajai tiesību normai augstāks spēks. Jāskatās kolīziju gadījumā, ja starp vienāda spēka tiesību normām, tad jāņem par pamatu tā tiesību norma, kas izdota vēlāk. Ja starp starptautisko līgumu un likumu tad jāvadās pēc starptautiskā līguma. Ja jāpiemēro kāda tiesību norma un rodas pamatotas šaubas, vai tā piemērojama saskaņā ar kāda augstāka juridiskā spēka vispārējo tiesību normu, nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā par to jāinformē tiešo priekšniecību un Tieslietu ministriju. Tas nedod tiesības atteikties no attiecīgās tiesību normas piemērošanas. Iekšējās kolīzijas: Ja pretrunas starp divām iekšējām tiesību normām, jāpiemēro tiesību normu, kuru izdevusi nākamā augstākā iestāde. Ja ir pretrunas starp vienāda spēka tiesību normām, tad piemēro jaunāko iekšējo tiesību normu. Ja jāpiemēro iekšējā tiesību norma un rodas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kāda augstākā juridiska spēka iekšējo tiesību normu, rakstveida ziņojumā par to jāinformē sava tiešā priekšniecība un iestāde kas izdevusi šo tiesību normu. Šīs šaubas nedod tiesības nepiemērot šo tiesību normu. Ja jāpiemēro iekšējā tiesību norma un rodas pamatotas šaubas vai tā ir piemērojama saskaņā ar kādu no vispārējām tiesību normām, tad jāinformē priekšniecība un tiesību normas izdevēju. Tiesību normu nepiemēro līdz brīdim kamēr tiesību normas izdevējs dod rīkojumu tiesību normu piemērot. Rīkojumā jābūt pamatojumam, kāpēc tā ir samērojama.
35. Gramatiskās interpretācijas metodes lietošana valsts pārvaldē. Gramatiskas interpretācijas metodes uzdevums ir pēc iespējas precīzāk noteikt normas saturu, analizējot vārdu, skaitļu un pieturas zīmju nozīmi. Jāņem vērā juridiskās un sarunvalodas atšķirības, kā arī vārda nozīmes izmaiņas. Šīs metodes būtība ir tiesību normas teksta - hipotēzes, dispozīcijas un sankcijas satura noskaidrošana. Tiesību normas satura noskaidrošana veicama gan ar gramatiskajiem līdzekļiem: morfoloģiju ( mācība par vārda struktūru un uzbūvi ) un sintaksi ( mācība par teikuma uzbūvi ), gan citām valodniecības arsenālā esošām metodēm un paņēmieniem. Analizējot normas tekstuālo izpausmi, vispirms jānoskaidro vārda, jēdziena, termina ( vārda vai vārdu savienojuma, kurš juridiski apzīmē kādu jēdzienu ) nozīme. Ar to saprotama izteiciena vai vārda savienojuma nozīme valodas ikdienas lietojumā vai, ja iespējams to konstatēt, individuālajā konkrētā runātāja, šajā gadījumā attiecīgās tiesību normas lietojumā. Saistība ar valodas lietojumu uzskatāma par primāro, jo varam pieņemt, ka katrs, kas vēlas kaut ko teikt, izmantos visiem saprotamu jēgu. Likumdevējs izmanto ikdienā lietotu valodu, jo vēršas pie personām un vēlas, lai tās saprastu tiesību normā teikto. Bez tam tiek lietota arī īpaša mākslīga juristu valoda, kurā iespējams izteikties precīzāk un tādejādi izvairīties no pārāk izsmeļošiem paskaidrojumiem. Ārī šī mākslīgā valoda balstās uz ikdiena lietoto valodu, jo tiesības, kas vēršas pie visiem un attiecas uz visiem, nevar neņemt vērā vispārējās sapratnes faktoru.
38. Teleoloģiskās interpretācijas metodes lietošana valsts pārvaldē. Teleoloģiskā interpretācijas metode noskaidro, ko gribējis, kādu mērķi izvirzījis likumdevējs. Tiesību normas saturs ir atkarīgs galvenokārt no tā, kādu mērķi likumdevējs ( normas radītājs ) grib sasniegt, kādu tiesību vai sociālpolitisku risinājumu viņš paredz un kādā veidā grib pie tā nonākt. Normas saturs vēl ir atkarīgs no tā, cik adekvāti likumdevējam ir izdevies noformulēt reālās dzīves izvirzītos uzdevumus. Šajos gadījumos, lai pieņemtu lēmumu tiek pielietota interpretācijas teleoloģiskā metode.
40.Likumības un lietderības apsvērumu attiecības, piemērojot tiesību normas valsts pārvaldē. Lietderība piemērošanas gaitā nozīmē, ka pilnvarotai iestādei, amatpersonai katrā konkrētā gadījumā ir jāpieņem vislietderīgākais lēmums. Lietderības juridiskais aspekts izpaužas, ka nav pieļaujama tāda juridiskā akta izdošana, kuru sociāli var uzskatīt par lietderīgu, bet juridiski ir pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu.Lietderība saistīta ar pārvaldes tiešo darbību. Tiesību piemērošanas darbība -tiesību piemērošanas normatīvais akts ir jāizdod visos gadījumos, kad konkrēta tiesību norma nosaka nepieciešamā akta izdošanu. Gadījumos, kad piemērojama tiesību norma dod iespēju pašai iestādei patstāvīgi izlemt par akta izdošanu, bet norma nenosaka vai neparedz akta konkrēto saturu, iestāde tiesīga izlemt par akta izdošanas lietderību. Akts izdots: 1) akta saturs- ja norma neparedz konkrētā akta saturu, tad iestāde izdod aktu piemērojamās normas akta ietvaros; 2) ja norma nosaka konkrētu akta saturu, tad iestāde izdod aktu atbilstoši normas priekšrakstiem. Lietderības apsvēruma saturs ietver elementus: 1) apsverot administratīvā akta izdošanas lietderīgumu pārvaldes iestāde lemj par šā akta izdošanas nepieciešamību tiesisko jeb leģitīmo mērķu sasniegšanu; 2) iestādē izlemj par piemērotību konkrēta mērķa sasniegšanai kā arī izlemj, vai šo mērķi būtu iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežotu administratīva procesa dalībnieku tiesiskās intereses; 3) iestāde izlemj par administratīvā akta samērīgumu ( salīdzina personu tiesību aizskārumu un sabiedrisko interešu ieguvumu ) jāņem vērā, ka individuālo tiesību būtiska ierobežošana nevar būt attaisnojama tikai ar valsts vai sabiedrības ieguvumu. Lietderība nevar būt pretruna ar likumību.
44.Administratīvā akta izdošanas termiņu ievērošana valsts pārvaldē. Ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, iestāde pieņem lēmumu par administratīvā akta izdošanu vai lietas izbeigšanu viena mēneša laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas, ja normatīvajā aktā nav noteikts īsāks termiņš. Ja objektīvu iemeslu dēļ viena mēneša termiņu nav iespējams ievērot, iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma iesniegšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. Ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija, lēmuma pieņemšanas termiņu ministrijas valsts sekretārs vai pašvaldības administrācijas vadītājs, bet, ja iestāde neatrodas Ministru kanbineta padotībā, -iestādes vadītājs ar motivētu lēmumu var pagarināt līdz gadam, par to paziņojot iesniedzējam. Lēmumu par termiņa pagarināšanu var apstridēt un pārsūdzēt.Steidzamos gadījumos iesniedzējs var griezties iestādē ar motivētu iesniegumu lūdzot izdot administratīvo aktu saīsinātā termiņā. Iestāde šādu iesniegumu nekavējoties izskata un pieņem rakstveida lēmumu. Atteikuma gadījumā lēmumu nekavējoties paziņo iesniedzējam. Šo lēmumu var apstridēt un pārsūdzēt.
51.Administratīvā akta spēkā esamība un apstrīdēšanas iespēja, piemērojot tiesību normas valsts pārvaldē. Administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas kļuvis zināms adresātam. Veids, kādā tas adresātam darīts zināms ( rakstveidā, mutvārdos vai citādi) neietekmē tā stāšanos spēkā. Ja administratīvais akts adresātam tiek nosūtīts ierakstītā vēstulē pa pastu, jāuzskata ka pēc septiņām dienām tas kļuvis zināms adresātam. Administratīvais akts palik spēkā tik ilgi, kamēr tas tiek atcelts vai izpildīts, vai kamēr to vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Administratīvais akts ir spēkā, bet to var apstrīdēt, ja: 1) no tā nevar nepārprotami izsecināt adresātam uzlikto tiesisko pienākumu ( noteiktu rīcību vai noteiktas rīcības aizliegumu ) vai tam piešķirtās apstiprinātās vai noraidītās tiesības; 2) administratīvajā procesā nav ievērots šis likums vai citas tiesību normas, kuras nosaka attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesu; 3) tas pēc sava satura ir pretrunā ar tiesību normām, arī tad, ja iestāde nav pareizi piemērojusi tiesību normas, nav ievērojusi tiesību norrnu juridiskā spēka hierarhiju vai kļūdījusies lietderības apsvērumos. Ja apstrīdamu administratīvo aktu neapstrīd, tas ir spēkā, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Administratīvo aktu var apstrīdēt iesniedzējs, adresāts, trešā persona, persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā treša persona. Administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā institūcijā. Administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, - viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad tā par to uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no brīža, kad iesniegums saņemts iestādē. Ja augstāka iestāde atstāj administratīvo aktu negrozītu, administratīvā akta darbība atjaunojas ar dienu, kad beidzies termiņš administratīvā akta pārsūdzēšanai un tas nav pārsūdzēts.
…
sagatavoti špikeri, sīkā drukā.
- Labas ticības principa piemērošana
- Tiesību normu piemērošana
- Tiesību normu piemērošana valsts pārvaldē
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!Tiesību normu piemērošana valsts pārvaldē
Summaries, Notes for university20
-
Tiesību normu piemērošana valsts pārvaldē
Summaries, Notes for university9
-
Tiesību normu tulkošana
Summaries, Notes for university2
-
Tiesību avoti
Summaries, Notes for university2
-
Tiesību skolas
Summaries, Notes for university2