Niklass Lūmans (1927-1998) uzskatīja, ka tiesību sistēmai, lai tā nodrošinātu sociālo stabilitāti un būtu elastīga, ir nepieciešamas trīs īpašības:
1.juridiskā satura bagātība un normatīvi paredzēti iespējamo konfliktu risinājumi,
2. lēmumu fiksēšanas formāls process,
3. regulējošs spēkā esošo tiesību normu formulējums.
Pētniecībā izmantoja Geigera izstrādātās metodes. Apskatīja sabiedrību kā vienotu kompleksu sistēmu, kuru veidi neskaitāmas mazākas sistēmas, kas nemitīgi savstarpēji mijiedarbojas. Katram sociālajam institūtam un tā normatīvajam regulējumam konkrētā sabiedrībā ir racionāls mērķis, kas atklājas, tikai dziļāk izpētot sabiedrību (sabiedrības racionalitātes ideja). Izmantoja sistēmas mērķu analīzi – tieši katras sistēmas mērķtiecībā atklājas tās efektivitāte, tās vieta sociālajā organizācijā un sociālā nozīme. Mērķis ir katras sociālās sistēmas stratēģijas un normu pamatā. Racionalitātes apziņa palīdz sabiedrībai izprast sevi kā vienotu veselumu jeb sistēmu, kas iedalīta apakšsistēmās. Lielu uzmanību veltīja komunikācijas jēdzienam un komunikācijas problēmām sabiedrībā. Pievērsa uzmanību jēdzienam ,,nozīmē” (tas ir sociālas darbības produkts) – nozīme pastāv tikai ikvienas konkrētas sociālās darbības dikursā (kā universāls mērķis). Īpaši nozīmīga ir vārdu jēgas jeb nozīmes noskaidrošana, kam ir būtiskas sekas tiesību realitātē.
Jirgens Hābermāss (dzīvs vēl šobrīd) - Viens no diskursa teorijas, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta valodai, pamatlicējiem 20.gs. 70.gados. Pēta komunikāciju sociālajās attiecībās. Balstoties uz Maksa Vēbera racionālas darbības jēdzienu un Emīla Dirkheima un Džordža Herberta Mīda idejām par mijiedarbību un sociālo integrāciju, veido konceptuālu pamatu mūsdienu sabiedrību īpatnību, problēmu un konfliktu izpratnē un risināšanā. Sabiedrības kultūra: institūti, vērtības, normas - atklājas izpētot valodu. Idejas: komunikatīvā racionalitāte, kura paredz, ka komunicējoši indivīdi pastāv vienā dzīves telpā (informācijas telpā) un vienā funkcionālā sistēmā (saimniecībā, politikā); kulturālā reprodukcija ir ne mazāk svarīga kā bioloģiskā reprodukcija. Tieši Hābermāss attīstījis identitātes jēdzienu – kādas īpašības raksturo konkrētu sabiedrību. Tiesību normas definē kā sociālo attiecību dalībnieku pamatotu savu subjektīvo brīvību uztveri. Tiesiskais regulējums ir iespējams interakcijās starp tiem indivīdiem konkrētā sabiedrībā, kas ir apveltīti ar runas spējām un rīcībspēju. Formulējis moderno demokrātiju – kādi ir ceļi, lai nodrošinātu varas leģitimizāciju (kā nodrošināt ES leģitimitāti; kas vispār ir ES; kā tā iedarbojas ar tradicionālajām sabiedrībām. Viņš pētīja modernās tiesību socioloģijas jautājumus (valoda kā saziņa forma sabiedrībā; tiesības eksistē tikai valodas formā utt.).
…
