3. Tiesību izpratne: jēdziens, raksturojums
Parastais priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē- tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties, citām personām neiejaucoties viņa darbībā (tiesības uz atpūtu, izglītību). Tiesības var izprast arī objektīvā nozīmē kā uzvedības normu kopumu, ko ir noteikusi valsts. Tiesības ir tās, kas ir iekļautas likumos. Tomēr ir atsevišķi pretmeti šim apgalvojumam. Var gadīties, ka vēsturiskās attīstības gaitā likums, kurš pieņemot ir ticis atzīts par taisnīgu, vēlāk izrādās netaisnīgs. Tiesības nav tikai valsts izdoti likumi, bet arī valsts subjektu izdoti rīcības noteikumi. Tiesības sastāv no neskaitāmiem priekšrakstiem, kas mums kaut ko atļauj vai aizliedz darīt. Taisnīgums ir tiesību satura būtiska sastāvdaļa. Tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības. Dabiskās tiesības ir tiesības, kas nepamatojas uz valsts likumdošanu. Tās aicina cilvēku uz cieņas un pienākumu izpratni, tās ir ļoti tuvas morāles principiem. Pozitīvās tiesības savukārt ir tiesību normu kopums, kas valstī pastāv kā oficiāli normatīvi un kā spēkā esoši tiesiskie priekšraksti. Paražu tiesības ir senākā tiesību forma, kas radusies uz paražu pamata, tās ilgstoši pielietojot pārliecībā par to nepieciešamību vai mistisku dievišķu izcelsmi. Kolektīvā nerakstītā atmiņa par to, kā jārīkojas noteiktā kopienā, tika nodota mutvārdos no paaudzes paaudzei. Tiesību pazīmes- tās ir visai sabiedrībai kopēji uzvedības noteikumi, par to pārkāpumiem ir paredzēti noteikti sodi. Izšķir publiskās un privātās tiesības. Publiskās tiesības regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā, bet privātajās tiesībās pilnīga valsts izslēgšana nav iespējama. Pie publiskajām tiesībām pieder konstitucionālās, administratīvās, municipālās, krimināltiesības, sodu izpildes tiesības, finansu tiesības, kriminālprocesuālās tiesības. Privātajās tiesībās ietilpst: civiltiesības, ģimenes tiesības, banku tiesības, darba tiesības, tirdzniecības tiesības. Tiesības vispirms satur noteikumus par uzvedību. Tās nosaka, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, kur jāatturas no darbības un kur netiek atļauta bezdarbība. Tiesības pastāv pirms likuma un tieši izceļas no sabiedrības vajadzībām. Tomēr valsts virskundzība nekad nedrīkst izpausties pār visām indivīda tiesībām, bet tikai pār daļu no tām. Tādēļ katram pilsonim ir zināma tiesību sfēra, kurā viņš ir pilnīgi neierobežots un brīvs. Tiesību īpašības- raksturīgas tiesību pazīmes- normativitāte- tiesības sastāv no visiem obligātām tiesību normām, tiesību normas ir sakārtotas sistēmā, tiesībām ir spēja piespiest šīs normas ievērot.
Viens no tiesību veidiem ir pozitīvās tiesības. Tās var raksturot kā normu kopumu, kuru veido valsts, kas pauž valdošās šķiras, valdnieka, elites, tautas gribu un kuru realizāciju garantē pati valsts. Šīm tiesībām piemīt vairākas negatīvas īpašības. Pirmkārt tās saturā nav orientieru, pēc kuriem likumdevējam būtu jāvadās, veidojot tiesības un kas līdz ar to ierobežotu tā patvaļu, vienīgais noteicošais moments ir griba, kuru var iztulkot ļoti dažādi. Noteiktu tiesību kopumu kopumā veido nevis valsts, bet gan samērā šaurs grupējums, kas atrodas tās priekšgalā. Un ne jau vienmēr tas tiesībās realizē to cilvēku gribu, kuri atrodas ārpus grupējuma. Juridiskajos aktos, kas domāti valsts augstāko organizāciju un to ierēdņu darbības regulācijai, galvenokārt tiek iestrādātas funkcijas un tiesības. Pienākumus šie dokumenti satur minimāli vai to nav vispār. Toties normatīvajos aktos, kas ir domāti padoto darbības reglamentācijai, galvenokārt tiek iestrādāti pienākumi. Norma pati par sevi piedod kādam aktam, darbībai un notikumam tiesisku jēgu. Konkrēta darbība gūst savu specifisko juridisko jēgu, savu tiesisku nozīmi sakarā ar to, ka ir kāda norma, kas satura ziņā ir saistīta ar šo darbību, apveltot to ar tiesisku nozīmi tā, ka aktu var tulkot atbilstoši šai normai. Norma piedod aktam tiesiskā akta nozīmi. Tiesības sastāv no normām. Visas sociālās normas tiek iedalītas tiesību un morāles normās. Tiesībām ir piespiedu kārtība. Tiesības jāsaprot kā cilvēka uzvedības piespiešanas kārtību. Tiesības ir jāpēta, izmantojot tās zinātnes, kas pēta šo tiesību ietekmējošos avotus- socioloģiju, ekonomiskās zinātnes un vēsturiskās zinātnes. Tiesības var uztvert arī kā uzvedības noteikumu kopumu. Cilvēki tiesības saista ar tādām vērtībām kā taisnīgums, vienlīdzība, brīvība. Tiesības ir sabiedrības optimālas organizācijas modelis. Tiesību normas veido likumdevējs, balstoties uz morāles pamatiem un vadoties no taisnīguma principa. Demokrātijas apstākļos arī tauta piedalās tiesību attīstībā. Pateicoties tam, veidojas demokrātiskās tiesības, kuru galvenais uzdevums, nodrošināt tādu apstākļu radīšanu, kas dotu cilvēkam iespēju realizēt viņa subjektīvās tiesības. Subjektīvās tiesības savukārt ir konkrētas tiesības, kas ir subjektam(cilvēkiem, organizācijām, valstīm). Piemēram, tiesības uz darbu, īpašumu. Saskaņā ar dabisko tiesību teoriju, cilvēkam tiesības ir dotas no dabas un tāpēc visiem tās ir jāatzīst.…
