3.1.Tiesību vēsturiskā rašanās un tiesību izpratne.
Teoloģiskās, patriarhālās, dabisko tiesību teoriju un psiholoģiskās teoriju raksturojums.
Literatūrā nav īpašas atšķirības starp teoriju un doktrīnu, kas nozīmē kādu mācību, sistematizētu atziņu kopumu. Doktrīna romiešu-ģermāņu tiesību saimē ļoti ilgu laiku tika uzskatīta par tiesību avotu, un līdz ar kodifikācijas procesa attīstību, doktrīnas kā tiešas tiesību veidotājas loma tika nomainīta ar likumu. Mūsdienās ir ievērojama doktrīnas loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi. Teoloģiskā teorija – spilgtākais šīs teorijas pārstāvis ir Akvīnas Toms, 13.gs. Toms sistematizēja katoļu baznīcas pieredzi, tika izveidota filozofiska mācība – tomisms, sākotnēji kā katoļu baznīcas doktrīna. Vēlāk šī mācība tika modernizēta un radās neotomisms, kas pēc būtības ir jaunākā augstāk izklāstītās Akvīnas Toma mācības interpretācija. Neotomisma pārstāvji uzsver dabisko tiesību pārsvaru pār valsts noteiktām, pozitīvām tiesībām. Tiesībām ir piedēvēta līdzsvarojoša funkcija starp taisnīgumu un citām tieksmēm. Līdzsvarošanas likums ir pasludināts par mūžīgo likumu un dievišķā prāta izpausmi. Teoloģiskā teorija valsti un tiesības skaidro kā sab-sko parādību, kas ir dievišķās iedarbības rezultāts. Teol. T pamatā ir ticības jautājums, nevis racionālā domāšana. Patriarhālā teorija – radās Antīkajā Grieķijā(Aristotelis), bet vislabāk izstrādāta Konfūcija mācībā. Patriarhālās tiesību teorijas pārstāvji saista tiesības ar ģimeni. Sabiedrība-valsts iekārtas ziņā ir līdzīga ģimenei. Pēc XIX gs. PT kļūst ļoti ietekmīga Amerikā, Anglijā. Krievu zin-ks Mihailovskis uzskatīja, ka sākotnēja ir ģimene, kura vēlāk attīstās par kopienu. Imperatora vara tiek pielīdzināta tēva varai. Viņa attiecības ar sabiedrību – tēva un dēla attiecības. Monarha vara ir dabisks turpinājums tēva varai, kas rūpējas par savas ģimenes locekļiem un panāk to paklausību. Reglamentēts jautājums par vecāku cilvēku attiecībām ar jaunākiem. Visas attiecības reglamentē paražas, rituāli un morāles normu kopums, no sastāda feodālās sabiedrības. Šie kodeksi ir orientēti uz godbijību, pienākuma precīzu izpildi. Dabisko tiesību teorija –(pārstāvji: H.Grocijs, T.Hobss, Voltērs, Spinoza, Monteskjē, I.Kants, T.Džefersons, Denī Didro, G.Merķels), nav vienotas DT definīcijas, tomēr vienmēr tās pretstata pozitīvajām tiesībām lielu lomu pievērš taisnīgumam. DT -ius naturale- ir pārvalsts tiesības, kas nepamatojas uz valsts likumdošanu un var būt pretrunā pozitīvajām tiesībām. DT vispāratzītie avoti ir daba(natura), cilvēka sirdsapziņa, taisnība(aequitas), prāts(ratio), to nevar aprobežot ne valsts teritorija, ne laiks. Dabisko tiesību teorijas pamatā ir šādas idejas: 1) sabiedrības politiskai un tiesiskai dzīvei jāatbilst dabisko tiesību prasībām, kas izriet no cilvēka un pilsoņa dabas, šajā sakarā valstī spēkā esošā likumdošana aicināta nostiprināt un nodrošināt cilvēka tiesības un brīvības, ko nosaka pati cilvēka daba, vispārcilvēciskās vērtības kā vispasaules kultūras sasniegums; 2) dabisko tiesību teorija balstās uz civilizācijas atzinumiem, kam ir prioritātes nozīme. Taisnīguma, cilvēka tiesību un brīvību neatņemamība, saprāta dominante, u.c. vērtības, kas ir jāliek pamatā sabiedrības un valsts pastāvēšanai; 3) dabiskās tiesības izaug no cilvēka saprātīgas dabas, no viņa gribas brīvības, no civilizētā pastāvēšanas veida konkrētā cilvēku kopienā, tiesības un brīvības cilvēkam netiek dāvinātas, tās viņiem pieder no dzimšanas un jārespektē pašiem. Mūsdienu starptautiskās organizācijas (ANO, ES, NATO) pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunas ar vispāratzīto DT principiem, tad pierāda, ka Dabisko tiesību loma mūsdienās ir ļoti augsta. Psiholoģiskā teorija – Petražicka L., Rossa A. un cita izpratnē tiesības, galvenokārt, izpaužas kā subjektīvās cilvēku psihes elementu kopums. Šīs mācības ietvaros tiek izšķirtās oficiālās un neoficiālās tiesības, pirmās ir valsts radītās un uz obligāto izpildi orientētas tiesības, savukārt, neoficiālās nav valsts darbības sfērā iekļautās, bet tomēr kā tiesības darbojošās, kaut arī tas ir grūti iedomājams. No augstāk minētā izriet, ka psiholoģiskajā koncepcijā līdz ar rakstītiem likumiem, t.i. valsts norādījumiem, kas izteikti tiesību normu veidā un kopumā izpaužas tiesību sistēmā, pastāv arī visu cilvēku subjektīvie, psihiskie pārdzīvojumi, domas, grūtību pārvarēšanas un problēmu risināšanas mēģinājumi.
…
