Nomierināšanās politika savu vārdu būtībā nozīmē kādas valsts vai valstu organizēta miera nodrošināšanas politika, kas izpaužas ar piekāpšanos, ar atbalstu, ievērojot šo valstu prasības un nostāju dažādos starptautiskos aspektos, kā arī aspektos par to, kādu politiku tā vēlas īstenot attiecībā pret citām valstīm, draudot tieši vai netieši ar kara sākšanos. Nomierināšanās politikas vārds 30. gados saistās vairākumā ar Vāciju, jo tā bija viena no iespējamajām valstīm, kas pēc Hitlera nākšanas pie varas aizvien vairāk un vairāk alka pēc kara. Daudzi šo miera politiku uztvēra kā mieru par katru cenu, nepieļaujot kara iestāšanos, kas 30. gadu beigās kļuva jau tikai laika jautājums, jo Vācijas kanclers, kas kļuva 18 mēnešos kopš stāšanās amatā padarīja sevi par Vācijas diktatoru1 – Ādolfs Hitlers aizvien meklēja jaunus iemeslus kara sākšanai, kurai Lielbritānija vairs nevarēja piekāpties, jo tas nebija tās morālajos spēkos, it īpaši pēc tā, kad Vācija okupēju visu Čehoslovākiju, ne tikai tās etniskās daļas, kuru lielāko daļu apdzīvoja vācieši.…