Uztura līguma tiesiskais mērķis vērsts uz to, lai tās fiziskās personas, kuras jebkāda iemesla dēļ nav spējīgas sevi pietiekoši nodrošināt ar dzīvei nepieciešamiem apstākļiem un uzturu, bet kurām pieder kāda noteikta mantiska vērtība (piemēram, māja, zemes gabals, mežs, noteikta naudas summa u.c.), nododot to kādai citai personai, saņemtu no pēdējās pakalpojumu kompleksu. Tas apzīmējams kā uzturdošanas pienākums. Tātad uztura līgumā uzstājas divas puses - uztura ņēmējs, kurš ir atsavinājis kādu noteiktu mantisku vērtību, un uztura devējs, kuram, saņemot savā īpašumā minēto mantisko vērtību, ir pienākums dot uztura ņēmējam uzturu ( uztura līgumā var uzstāties arī vairāki uztura devēji vai uztura ņēmēji). Tādējādi uztura līgumam ir liela nozīme ar civiltiesisku raksturu apveltītas sociālās nodrošināšanas jomā.
Uztura līguma institūts regulēts Latvijas Civillikumā (CL 2096.-2106.p.), taču jāņem vērā, ka Civillikuma regulējums ietver sevī tikai galvenos uzturdošanas attiecību aspektus, atstājot visai plašu regulējamo jautājumu loku līdzēju ziņā. Tāpēc svarīgi, lai konkrēto uzturdošanas attiecību saturs pēc iespējas precīzi, sīki un pilnīgi tiktu noteikts pašā uztura līgumā, kas slēdzams starp uztura ņēmēju un uztura devēju.
Uztura līgums ir izteikts uzticības līgums, kas prezumē labticības noteicošo lomu uztura devēja un uztura ņēmēja savstarpējās tiesiskajās (mantiskajās un personiskajās) attiecībās, kā arī uztura devēja vislielāko rūpību un čaklību uzturdošanas pienākumu izpildē, kāda piekristu krietnam un rūpīgam saimniekam (sk. CL 1646.p.). Šī līguma personiskais raksturs nosaka uzturdošanas pienākuma ciešu saistību ar uztura ņēmēja personu, tāpēc pēdējais nav tiesīgs nodot savu tiesību prasīt uzturu trešai personai ar cesijas (prasījuma pārvedes) palīdzību (CL 2102.p.) un šī tiesība nepāriet uz uztura ņēmēja mantiniekiem. Bez tam uztura līguma personiskais raksturs uzliek uztura devējam pienākumu dot uzturu tur, kur nolīgts uztura ņēmēja miteklis (CL 2101.p.2.d.). …
