Vadīšanas teorijas evolūcija

Sistēmpieeja organizāciju apskata kā sistēmu, kas sastāv no četriem savstarpēji saistītiem elementiem: ievads, pārveide, iznākums un atgriezeniskā saite. Pastāv divi sistēmas veidi: slēgtā un atklātā. Slēgtai sistēmai ir fiksēti ierobežojumi, tās darbības ir samērā neatkarīgas no ārējās vides, bet atklātai sistēmai obligāti ir sakari ar ārējo vidi un tai ir specifiskas spējas piemēroties ārējās vides izmaiņām. Būtu jāatzīmē, ka visas organizācijas ir atklātas sistēmas.
Nejaušības (situācijas) pieeja ir pieeja, kurā vadīšanas metodes un lēmumu pieņemšana un no tā izrietošās sekas tiek saistītas ar konkrēto situāciju. Šajā pieejā tiek uzsvērts, ka vadītājam jāprot novērtēt situāciju, jāparedz, kādas sekas iespējamas konkrētajā situācijā, jānosaka katra faktora nozīmīgums un tā izmaiņu sekas uz organizācijas darbību kopumā.4
Vadīšanas teorijai atrodoties nepārtrauktā attīstībā, 20.gs. beigās rodas modernās menedžmenta teorijas, kuras balstās uz mūsdienu biznesa vajadzībām. Kā populārākās tiek minētas šīs teorijas sekojošas pieejas:
• globālā pieeja („Z” modelis) – pieejas autors ir V.Ouči, kurš balstījās uz amerikāņu organizāciju menedžmenta pieredzes analīzi. Šī pieeja nozīmē pozitīvu menedžmenta pētīšanu, apkopošanu, analīzi un izmantošanu.
• saistošā pieeja – balstās uz vadošo organizāciju pieredzes izmantošanu.5
…