Starptautiskajās attiecībās vārds „hegemons” tiek izmantots, lai apzīmētu starptautiskās politikas subjektu, kuram ir pa spēkam norādīt noteikto ietekmi uz starptautisko attiecību sistēmu. Pēc R.Koheina par hegemonu var uzskatīt valsti, kura , pateicoties savam stāvoklim, realizē izejvielas, kapitāla un tirgus kontroli un tai ir konkurent spējīgas priekšrocības visvairāk vērtīgo priekšmetu ražošanā.1
Valstu politika ir traģiska, jo starptautiskās sistēmas anarhija pieprasa pastāvīgo hegemoniju – lai valstis visu laiku meklētu iespējas, kā kļūt par stiprāko un vienīgo hegemonu, kas piespiež pārējās valstis veikt nemitīgu cīņu par varu. Anarhiskā pasaulē katra valsts cenšas pēc iespējas iegūt lielāko varu. Valstij, ko varam dēvēt par hegemonu, ir nepieciešamas spējas un griba šo lomu pildīt. XIX gadsimta beigās ,kad sabruka Padomju Savienība (PSRS), kopā ar to sabruka arī divpolāra pasaule, jo beidza pastāvēt viens no poliem – PSRS, kurā iepriekš valdīja Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un PSRS. Pēc PSRS sabrukšanas ASV kļuva par vienīgo, neapstrīdamo politisko un militāro lielvalsti. ASV ir bagātākā valsts pasaulē, tā ieņem līderpozīcijas dzelzs, tērauda, kokmateriālu, elektronisko izstrādājumu ražošanā, automobiļu un lidmašīnu būvē. Šīs nozares nodrošina darbu lielam cilvēku skaitam. Kopš PSRS sabrukšanas ASV ir nostiprinājusi savas lielvaras pozīcijas pasaulē un praktiski nodemonstrēja, ko nozīmē būt par „galveno” – tas bija ASV pārspēka rezultātā, jo pārsvars pār citām valstīm bija tik milzīgs, ka tām nebija nepieciešamības pēc pārējo valstu atbalsta, tā varēja atļauties izlemt visu pati, neprasot citu piekrišanu. Tā bija ASV brīva izvēle, kā tā izlems rīkoties, šādu ietekmi var definēt kā hegemoniju, un tāpēc ASV dēvē par hegemonu jeb hegemonisku varu. Šī loma bija nepieciešama, lai izveidotu tādu starptautisko politisko un ekonomisko attiecību režīmu, kāds pastāv arī mūsdienās, un ASV bija tā valsts.
…