1. Noregulējamie jautājumi
Likuma darbība. Likums regulēs valsts pārvaldes institucionālo pamatstruktūru un darbības pamatprincipus. Tas primāri attieksies uz valsts centrālo pārvaldi (t.i., pārvaldi, kuru veic Latvijas Republika kā publisko tiesību juridiska persona ar savām iestādēm), bet attiecībā uz pastarpināto pārvaldi (t.i., attiecībā uz citām publisko tiesību juridiskām personām – pašvaldībām, dažādām citām pašpārvaldēm, citām publisko tiesību juridiskām personām, kā piemēram, Privatizācijas aģentūra) – tikai tiktāl, ciktāl attiecīgie jautājumi nebūs noregulēt speciālajos likumos.
Šis likums nerisinās patlaban pastāvošo konstitucionālo de facto “neatkarīgo” iestāžu problēmu, bet valsts komercdarbību (valsts uzņēmumus, līdzdalību komercsabiedrībās) tikai tiktāl, ciktāl to ierobežo specifiskās publisko tiesību prasības.
Valsts pārvalde. Valsts pārvalde šī likuma izpratnē ir Ministru kabinetam saskaņā ar 58.pantu padotā valsts pārvalde, kas dalās:
• centrālā pārvalde (institūcijas, kas pieder pie publisko tiesību juridiskās personas “Latvijas Republika”),
• pastarpinātā pārvalde (institūcijas, kas pieder pie citām publisko tiesību juridiskām personām).
Valsts pārvaldes jēdziens valststiesību izpratnē aptver gan pārvaldes iestādes institucionālā nozīmē, gan valsts pārvaldes darbības funkcionālajā nozīmē.
Valsts pārvaldes attiecības ar valdību. Visa valsts pārvalde ir padota valdībai resp. Ministru kabinetam (Satversmes 58.pants). Padotībai tiek realizēta divās formās – pakļautībā vai pārraudzībā (pie tam pakļautība ietver sevī arī pārraudzību).
Pakļautība un pārraudzība. Padotības forma – pakļautība vai pārraudzība – ir jānosaka atkarībā no uzdevumiem, ko iestāde veic. Ja iestādei veic uzdevumus, kas deleģēti tai autonomā izpildīšanā, tad šo uzdevumu veikšana atrodas augstākas iestādes pārraudzībā, ja turpretim tā veic uzdevumus kā augstākas iestādes izpildiestāde, tā atrodas pakļautībā. Iespējams, ka viena un tā pati iestāde, veicot vienu uzdevumu, atrodas pakļautībā, bet veicot citu uzdevumu – pārraudzībā.
Centrālās pārvaldes institūcijas parasti ir pakļautas valdībai (Valsts centrālā pārvalde = Ministru kabineta “pagarinātās rokas”).
Savukārt attiecībā uz pastarpināto pārvaldi primāra ir šo institūciju autonomija. Tādēļ padotība Ministru kabinetam šeit nozīmē principā pārraudzību (t.i., tiesiskuma kontroli), t.i., valdībai ir jāgarantē, ka pastarpinātā pārvalde tai uzticētos uzdevumus veic tiesiski (it sevišķi pārbaudot lēmumu tiesiskumu un atceļot prettiesiskus lēmumus).
Ievērojot pašreizējās negatīvās tendences, nepieciešams nodrošinājums pret pārvaldes patvarīgu “feodalizēšanos”, resp. iziešanu ārpus Ministru kabineta (ministru) padotības resp. efektīvas ietekmes.
Valsts pārvaldes iestāžu savstarpējā sadarbība. Savstarpējās sadarbības galvenie principi (likumā formulējami nevis kā principi, bet gan kā saistoši noregulējumi):
(1) Efektivitāte, raugoties nevis no atsevišķas iestādes viedokļa, bet gan no valsts pārvaldes viedokļa kopumā,
(2) palīdzība ir obligāta, ja pastāv attiecīgie priekšnoteikumi,
(3) palīdzība ir bezmaksas,
(4) palīdzību sniedzot, jāievēro datu aizsardzība.
Valsts pārvaldes iestāžu juridiskais statuss. Patlaban lielas jukas izraisa apstāklis, ka netiek izprasta publisko tiesību juridiskās personas būtiskā atšķirība no privāto tiesību juridiskās personas.
