Valsts pārvaldes konstitucionālie pamati un varas dalīšana

Latvijas Republikas Satversmes 81. pants nosaka to, ka „laikā starp Saeimas sesijām ministru kabinetam ir tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai”. Šis Satversmes likums tika pieņemts 1997. gada 4. decembrī un tā stājas spēkā 1997. gada 31. decembrī tomēr šis likums bija izslēgts no Latvijas Republikas Satversmes ar likumu, kas tika pieņemts 2007. gada 3. maijā. Tomēr vēl joprojām pastāv atšķirīgi viedokli par to vai Latvijai ir vajadzīgs Satversmes 81. pants.
81. pantā paredzētās tiesības Ministru Kabinetam nav absolūtas, tas nozīme ka valdība noteikumus ar likuma spēku var pieņemt tikai tādos gadījumos, kad tiek ievēroti visi nosacījumi, kurus paredz Satversmes 81. pants. Ministru Kabinets nevar izlemt visus jautājumus 81. pantā kārtībā, manuprāt, šajā pantā pat nav uzskaitīti visi jautajumiem par kuriem Ministru Kabinets ir tiesīgs lemt. Tad tomēr kādi ir tie apstākļi, kad ir tiesības rīkoties Satversmes 81. panta kārtībā. Apstākļiem, kuru dēļ Ministru Kabinets izdot noteikumus ar likumu spēku ir jābūt tādiem, kurus varētu atzīt par neatliekamu vajadzību. Tad sanāk, ka šie sevišķi apstākļi ir tādi, kad primārais likumdevējs ir kavēts vai viņam ir apgrūtināta savas likumdošanas tiesību īstenošana. Tas nozīme ka neatliekama vajadzīga ir ļoti svarīgs notikums, kad nav iespējams sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi un likumprojektu pieņemt parlamentārā ceļā. Savukārt ārkārtas sēdes biežāk tiek sasauktas tad, kad valstij ir nopietni draudi, tas nozīme ka šie gadījumi par kuriem runā 81. pants ir līdzvērtīgi būtiskām kaitējuma nodarīšanai Latvijas valstij. …