Valstij, kas ir cilvēku radīta un visspēcīga parvaldes organizacija, gandrīz vai sinonīms ir fiziska vara. Baznīca turpretī asociējas ar garīgu varu. Valsts būtība ir suverinitāte un vara. Vara valstij ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek īstenota suverinitāte. Aplūkojot valsts varas veidus, redzams, ka valsts ir dinamiska sabiedriska institūcija, tā laiku pa laikam mainās. Un sevišķi interesanti, ka tai zināma mērā piemīt pseidoreliģisks raksturs. Ja valsts vara kļūst „pārāk laicīga”, tā bieži vien sāk tiranizēt savu „konkurentu” Baznīcu- garīgās varas „turētāju”. Savukārt , ja valsts varai ir reliģiska nokrāsa, tad tā „reliģiskota” vara to var padarīt šausmīgu. Visbīstamakajā formā tas izpaužas kā valsts varas absolutizēšana un dievināšāna, proti, kad valsts vara tiek uzskatīta par paša Dieva varu.
30. gados Latvijas Universitātes docents, teoloģijas doktors Alberts Freijs, analizējot tā laika progresīvos pētījumus par valsti un Baznīcu, pauda uzskatu, ka pastāv divi galvenie Baznīcas un valsts attircību veidi. …