Pedagoģija un audzināšana ģimenē.
Mazā Anduļa ģimenē noteicošā loma bērna audzināšanā ir tēvam. Tēvs ir ļoti stingrs no bargā skatiena zēnam mēdz pārskriet saltas tirpas. Viņam no tēva ir pat bail.
Brīžos kad tēvs lasīja Andulis tad ‘’…tādās reizēs manījos labāk no istabas laukā, jo katrs krēsla pagrūdiens vai kājas stiprāks paklaudziens ( kas man jaunajos zābakos allaž pustīšām, pusnetīšām atgadījās) tika bez žēlastības ar siksnu uz muguras atzīmēts.’’
Par māti mazais Andulis izsakās maigāk, viņš zina ,ka ar māti var parunāt un uzdot jautājumus, kas viņu tobrīd uztrauc vai interesē. Māte arī neaizmirst, ka bērnam ir vajadzīgi glāsti, mūsdienās vecāki dažkārt to piemirst.
Māte ir tā ,kas rada Andulī interesi par grāmatu un lasīšanu.
‘’Mācies, dēls, lasīt tad varēsi pats dabūt visu zināt, kas tai grāmatā iekšā! Tur ir daudz, daudz kas iekšā. Jauki stāsti un dziesmas, gudrības mācības pulka ,pulka. Tur ir stāsts arī par dievbijīgo Jāzepu, ko brāļi pārdeva un kas vēlāk palika par lielu kungu visā Ēģiptes zemē.’’
Kurš gan bērns nav pārkāpis kādu aizliegumu! Arī Andulis pārkāpj aizliegumu kāpt laivā. Tad kad pārkāpums izdarīts zēns ļoti nobīstas, viņš pat to nosauc par noziegumu. Un viņš jau ir sagatavojies, ka sekos sods. Bet viņu nesodīja un nebāra…
‘’Bet asarām acīs tēvs runāja uz manīm aizkustinātā balsī ilgi, ilgi. Cik dzīvi vien mācēdams, viņš aprādīja man mana nedarba varbūtējās sekas, tēloja man priekšā, cik nelaimīgus tos ar māti varējis vienā acumirklī padarīt…Runa atstāja uz mani dziļu iespaidu. Raudāju vairāk, nekā būtu raudājis no miesīga soda.
Mans noziegums bija taču tik liels, tik ļauns, un tomēr tēvs man to piedeva. Un pie tam vēl viņš runāja uz mani tik mīlīgā, lēnīgā balsī kā nekad.
No tās reizes sāku lūkoties uz tēvu gluži citām acīm. Līdz šim to turēju tikai par bargu, nežēlīgu soģi, no kura man pastāvīgi jātrīc un jābaidās.Bet nu viņā ieraudzīju pirmo reizi tēvu, tēvu, kas mani mīlēja, kas par mani rūpējās, kas pamācīja mani kā savu bērnu ar mīlestību un laipnību..’’
…
