Rietumeiropā viduslaikos pastāvēja feodālā sistēma. Tās aizsākumi meklējami Franku valstī, kad to sāka veidot Kārlis Martels (714 - 741). Viņš piešķīra zemi jaunajai aristokrātijai pretī prasot militāro dienestu. Šādu zemes īpašuma formu sauca par feodu jeb lēni. Feodālajās attiecībās tika ievērots princips “mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Lai saglabātu nedalītu feodālo īpašumu, izplatīta mantošanas forma bija majorāts, kad nekustāmo īpašumu pilnībā mantoja vecākais dēls.
Feodālai valstij raksturīga bija pilnīga varas decentralizācija, par labu vietējām iestādēm un īpaši priviliģētām personām vai korporācijām. Katras zemes īpašnieks (barons, grāfs, kņazs) bija ne tikai zemes un uz tās dzīvojošo personu pārvaldnieks, bet arī tiesnesis, pārvaldnieks un karavadonis. Gandrīz vai katrā novadā, apgabalā bija savas tiesības, tās bija senās paražu tiesības. Feodālisma laikmetā arī katra kārta dzīvoja pēc savām tiesībām. Kopīgas bija feodālā īpašuma tiesību normas, tāpat arī krimināltiesību normas.
Agrajos viduslaikos (X – XI gsm.) dominēja priekšstats, ka sabiedrība dalās trijās kārtās – Dieva lūdzējos, karotājos un strādātājos.…