Administratīvās tiesības ir viena no plašākajām un nozīmīgākajām tiesību nozarēm. Administratīvās tiesības regulē sabiedriskās attiecības publiskās (valsts) pārvaldes sfērā, parasti vismaz viens no administratīvi tiesisko attiecību subjektiem ir izpildvaras institūcija (amatpersona vai institūcija). Otrs tiesisko attiecību subjekts vairumā gadījumu ir indivīds vai organizācija, kurš šo tiesisko attiecību ietvaros nav uzskatāms par varas nesēju. Kvalitatīvi, labi izstrādātas administratīvās un administratīvi procesuālās tiesības tiek uzskatītas par vienu no svarīgākajiem aizsardzības nosacījumiem, privātpersonu attiecībās ar publiskās pārvaldes iestādēm.1
Administratīvais process regulē to, kā persona kārto savas attiecības ar valsts izpildvaru. Tas neattiecas uz valsts pārvaldes iestāžu un personu attiecībām privāttiesību jomā.
Šī ir sfēra, kur valsts vai pašvaldību amatpersonas pieņem lēmumus, kas skar indivīdus, piemēram, lēmums par pases izsniegšanu, par soda naudu satiksmes noteikumu pārkāpšanas gadījumā, par invaliditātes piešķiršanu, arī lēmums par Latvijas Universitātes bakalaura grāda iegūšanu utt. 2
Administratīvais process nodrošina demokrātisku leģimitāti un cilvēktiesību ievērošanu attiecībās starp valsti un indivīdu. Līdz ar to tiesiskas valsts principiem atbilstoša administratīvā procesa ieviešana Latvijā bija obligāts priekšnoteikums Satversmes ievērošanas nodrošināšanai un integrācijai Eiropas Savienībā.
Latvija, līdzīgi kā citas valstis, administratīvā procesa regulējumu lielā mērā ir pārņēmusi no Vācijas administratīvā procesa tiesībām. Tas nozīmē, ka Latvija var pārņemt arī teorētiskās un praktiskās atziņas, kas vācu juridiskajā literatūrā attīstījušās ilgāk nekā 40 gadus. 3
Administratīvā procesa likums atsevišķi skata administratīvo procesu iestādē un administratīvo procesu tiesā.
Kā sava darba tēmu administratīvā procesa jomā autors izvēlējās – “Administratīvais process Valsts darba inspekcijā”, jo mācību prakses daļu autors izgāja Ziemeļvidzemes reģionālajā valsts darba inspekcijā Valmierā, kur ir šī reģiona centrs. Autora prakses vadītājs bija reģionālās iestādes vadītājs E.Straume. Prakses laikā autors secināja, ka šajā iestādē administratīvā procesa piemērošanā ir virkne nepilnību, tas arī radīja interesi izvēlēties šādu darba tēmu.
Rakstot šo darbu autors vēlas noskaidrot, kā tiek pielietots Administratīvā procesa likums iestāžu un sabiedrības attiecību regulēšanā publisko tiesību jomā tieši šajā iestādē.
Darba mērķi – noskaidrot ar administratīvo procesu iestādē saistītos jēdzienus, principus, stadijas, noskaidrot likuma nepilnības, izvirzīt ieteikumus likuma darbības pilnveidošanai.
Darba uzdevumi:
1.Izanalizēt administratīvā procesa jēdzienu un principus;
2.Noskaidrot, kas ir Valsts darba inspekcija un kādas funkcijas šī iestāde pilda;
3.Apskatīt administratīvā akta jēdzienu un veidus, noskaidrot kādus administratīvos aktus izdod Valsts darba inspekcija;
4.Izpētīt administratīvā procesa stadijas iestādē un Valsts darba inspekcijā (Lietas ierosināšanu; informācijas iegūšanu; procesa dalībnieku uzklausīšanu; tiesību normu atrašanu un interpretēšanu; lēmumu veidus; administratīvā akta paziņošanu un tā spēkā esamību; administratīvā akta apstrīdēšanu, atcelšanu; administratīvā akta izpildi).
5.Veikt secinājumus un izvirzīt priekšlikumus administratīvā procesa likuma pilnveidošanai, saistībā ar tā piemērošanu tieši Valsts darba inspekcijā.
Darba struktūra: darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām un secinājumu daļas, kuras sakārtotas balstoties uz izvirzītajiem darba uzdevumiem, lai darbs būtu labāk pārskatāms.
Darbā tiks izmantots Administratīvā procesa likums, grāmatas, raksti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, „Jurista vārds”, prakses laikā pieejamie materiāli un internetresursi.
Darbā izmantotās metodes :
1.Literatūras, dokumentu, normatīvo aktu, administratīvo aktu un faktiskās rīcības analīze;
2.Novērošana;
3.Sistematizācija.
Literatūrā atrodamas vairākas administratīvā procesa jēdziena definīcijas:
Administratīvais process ir tā likumos noteiktā kārtība, kādā izpildvara realizē savas pilnvaras attiecībā uz sabiedrības locekļiem.1
Administratīvais process ir likumā noregulēta kārtība, kādā privātpersona var apstrīdēt valsts iestādes izdotu administratīvu aktu un pārsūdzēt to tiesā.2
Administratīvā procesa likums regulē administratīvās attiecības starp valsts pārvaldes iestādēm un privātpersonu, nodrošina privātpersonas aizsardzību pret ierēdņu un amatpersonu patvaļu, paredz iespēju efektīvi un īsā laikā apstrīdēt un pārsūdzēt izdoto administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Lai sāktu skatīt, kas ir administratīvais process Valsts darba inspekcijā, jāsāk ar Administratīvā procesa likumā nosaukto principu uzskaitījuma, pēc kuriem jāvadās arī inspekcijas amatpersonām izdodot un piemērojot administratīvos aktus un veicot faktisko rīcību:
Personas tiesību ievērošanas princips:
Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Šī principa galvenais uzdevums – kalpot tam, lai iestādes apmeklētājs no iestādes izietu apmierināts, smaidīgs.
Vienlīdzības princips:
Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.
Tiesiskuma princips:
Iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. Katra iestāde darbojas tikai savas kompetences ietvaros.
Tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips:
Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamat- metodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu (17.pants).
Patvaļas aizlieguma princips:
Administratīvo aktu un tiesas nolēmumu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
Tiesiskās paļāvības princips:
Persona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā persona nav vainojama, nedrīkst radīt personai nelabvēlīgas sekas. Cilvēkam nav jāzina, ka iestāde kļūdījusies labvēlīga administratīvā akta izdošanā. Ja cilvēks nav sniedzis nepatiesu informāciju iestādei, tad tas ir tiesīgs baudīt šī kļūdainā akta augļus (piemēram – cilvēkam pensiju kļūdas dēl izmaksā nevis 100,00 , bet Ls 1000,00. Cilvēks drīkst šo naudu iztērēt un no viņa to nevar piedzīt).
Likuma atrunas princips:
Personai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību. Ja Satversme, likums vai starptautisko tiesību norma ir pilnvarojusi Ministru kabinetu, tad Ministru kabinets savukārt ar noteikumiem var pilnvarot pašvaldības.
Demokrātiskās iekārtas princips:
Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, apsver, vai personai nelabvēlīgs administratīvais akts vai faktiskā rīcība ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu personu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.
Samērīguma princips:
Labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski personas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.
Likuma prioritātes princips:
Personai labvēlīgu administratīvo aktu, kas regulē tiesiskās attiecības demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgā jautājumā (vārda un preses brīvība, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī politiskā sistēma), iestāde var izdot uz Satversmes vai likuma pamata. …
