SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Pamatojoties uz iegūto informāciju, autore var secināt, ka izvirzītājs mērķis ir sasniegts, jo tika izpētīts adopcijas institūts, tika izskatīta pastāvošā adopcijas kārtība Latvijā. Darbs lielākoties tika balstīts uz normatīvajiem aktiem, publikācijām plašsaziņas līdzekļos, kā arī uz informāciju, kura tika iegūta kvalifikācijas prakses laikā.
Būtiskākie secinājumi:
1. Adopcijas tiesiskos pamatus Latvijā nosaka Civillikums (162.-176.panti), Bāriņtiesu likums un Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet adopcijas kārtību reglamentē 2003. gada 11.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.111 „Adopcijas kārtība”, kā arī ir saistoši starptautiskie tiesību akti.
2. Spēkā esošais normatīvais regulējums pieļauj tikai nepilngadīgu personu- bērnu adopciju. Respektīvi, Latvijas likumdošana neparedz iespēju adoptēt pilngadīgas personas.
3. Civilprocesa likumā noteiktais princips, ka bērns ir uzklausāms, ja viņš var formulēt savu viedokli, daļēji ierobežo bērna tiesības, jo saskaņā ar Konvenciju par bērna tiesību aizsardzību, bērns var izteikt savas domas jebkurā tam pieejamā formā.
4. Tiesa nevar balstīt savu spriedumu vienīgi uz tiesas procesā bērna izteikto viedokli, jo iespējams, bērns neapzinās savu vārdu sekas. Analizēt bērna vārdus ir speciālistu pārziņā.
5. Adoptētājam jābūt vismaz 25 gadus vecam un vismaz 18 gadus vecākam par adoptējamo. Ir pieļaujama atkāpe no normas, ja adoptē sava laulātā bērnu, tomēr arī šajā gadījumā adoptētājam jābūt vismaz 21 gadu vecam.
6. Ar grozījumiem Civillikumā, aizbildnis var adoptēt savu aizbilstamo, un no pienākumu pildīšanas tiek atbrīvots pēc tā, kā ir spēkā stājies tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu. Līdz ar to cilvēki nav apgrūtināti ar formālām likuma prasībām, un bērns ir pasargāts no nevajadzīga stresa.
7. Māte piekrišanu bērna adopcijai nevar dot agrāk līdz bērns ir sasniedzis 6 nedēļu vecumu.
…
