Audzināšanas darbs ar bērniem, kam piemīt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes iezīmes

Vecāki, skolotāji un visa sabiedrība vēlas izglītotus, gudrus, paklausīgus bērnus. Audzināšanas process parasti nenorit viegli un gludi, ir jāsastopas ar dažādām grūtībām, jo katrs bērns ir individualitāte ar viņam raksturīgu temperamentu, raksturu, gribasspēku, spējām, kā arī iedzimtām un iegūtām slimībām.
Tādu bērnu, ar kuriem nebūtu nekādu problēmu, nemaz nav. Tomēr ir bērni, kam ir daudz vairāk uzvedības noviržu un sarežģījumu skolas gaitās, nekā parasti mēdz būt. Vecāki un audzinātāji sūdzas par šo bērnu neizturamo aktivitāti un nemieru, ietiepīgo un impulsīvo izturēšanos, par viņu pēkšņajiem dusmu izvirdumiem. „Jau bērnudārzā viņi neievēro noteikumus, atšķiras ar skaļu, agresīvu un nesavaldīgu izturēšanos vai arī ir pasīvi, nepiedalās grupas dzīvē un sapņo savā nodabā. Bieži vien viņi ir sevišķi nekārtīgi, neieklausās un nepanes nekādu kritiku. Nereti viņiem ir runas savādības. Viņi mēdz murmināt savā nodabā vai iejaucas sarunās [12; 3]”. Tad pastāv dibinātas aizdomas, ka bērnam ir UDS. Šā sindroma visizplatītākā pazīme ir hiperaktivitāte.
Psihisko traucējumu diagnostikā ir ieviests termins – uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti. „Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga aktivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija, kas neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai [18; 187]”.
Bērniem ar uzmanības deficīta sindromu hiperaktivitātes izpausmes variē atkarībā no vecuma, un vis izteiktāk to var novērot pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Hiperaktivitātes simptomi bērniem var parādīties ļoti agri, tāpēc apkārtējie tos bieži ignorē un saka, ka bērns vienkārši ir ļoti kustīgs, ka viņu viss interesē, bet īsti neaizrauj. Vecāki sākumā neiedomājas, ka tā var būt saslimšana. Ar to mēģina sadzīvot un tā ir liela kļūda. Jo ātrāk sāk bērna ārstēšanu un korekcijas darbu, jo vieglāk viņam būs iekļauties bērnudārza, skolas un sabiedrības dzīvē.
Latvijā bērnu, kuriem tiešām ir UDS, nav nemaz tik daudz. Krietni vairāk ir tādu, kuri patiesībā nav hiperaktīvi, bet tā uzvedas gluži citu iemeslu dēļ. Iespējams, problēmas ir ģimenē. Varbūt vainojama arī mūsu nesakārtotā vide, sociālās, ekonomiskās problēmas. Tāpēc, ja arī bērna uzvedība it kā liecina par UDS, pirms sākt viņu ārstēt, jānoskaidro, vai tiešām tā ir.…