Latvijas banku sistēmas veidošanās
Banka ir kredītiestāde, kas dibināta, lai piesaistītu uz laiku brīvos naudas līdzekļus, veiktu norēķinu, kredīta, vērtspapīru, valūtas, naudas apgrozības regulēšanas un vērtību glabāšanas operācijas.
Vēsturiski bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operācijas veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco. To var tulkot kā galdu, solu. Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģina naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tika sodīts tirgotājs par negodīgo rīcību un tas jau nozīmēja bankrotu.
Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvaldīšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālu atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi.
Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka – tirgotāja – vārda noteiktu dokumentu. Sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis.
Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās.
Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros – Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā- radās žirobankas. To galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros.
…
