SESTĀ – SEPTĪTĀ DZĪVES GADA ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS
1.1.1. Fizioloģiskais
Sešu- septiņu gadu vecumā bērns pieņemas svarā vidēji par 3,5-4 kg, izaug vidēji 10 cm. Smadzeņu svars ir apmēram 90% no pieauguša cilvēka smadzeņu svara. Lielo smadzeņu garozā palielinās nosacīto nervu sakaru ātrums un noturība, attīstās garozas bremzēšanas funkcija. Bērna smadzenes šajā vecumā ir spējīgas uztvert un pārstrādāt samērā sarežģītu informāciju un ir piemērotas jaunam darbības veidam-apmācībai.
Šajā vecumā bērni labi attīstīti fiziski. Bērna kustības kļūst daudz koordinētākas un precīzākas. Līdztekus pamatkustībām attīstās arī delnu un pirkstu sīkās muskulatūras kustības. Paaugstinās nervu sistēmas vispārējā noturība un darba spējas. Sarežģītākas un daudzveidīgākas kļūst bērna attiecības ar pieaugušajiem un citiem bērniem. Noturīgākas veidojas pašorganizēšanās un paškontroles spējas. Bērns grupē materiālu pēc būtības, daudzkārt atkārto to, kas jāiegaumē. Vēl samērā neattīstīts ir mugurkauls, tas jāsaudzē no izliekumiem, jāseko bērna stājai un pozai.
1.1.2. Psiholoģiskais
Uzmanība nepietiekami noturīga. Uzmanības loks šaurs, vienlaikus spēj koncentrēties uz vienu- diviem objektiem. Izzinošā darbība iegūst daudz sarežģītākas formas. Uztvere kļūst mērķtiecīgāka. Attīstās novērošanas spējas. Septītā dzīves gada beigās ir izveidojušās sensoriskās spējas: precīzs acumērs, māka ar skatu novērtēt proporcijas, attīstīta fonemātiskā un muzikālā dzirde. Bērns var atšķir un atdarināt melodijas virzību-augšup, lejup, uz vienas skaņas, skaņas atšķirību pēc augstuma un ilguma, tembra maiņu dziedājumā un dzejoļu lasījumā.
Attīstās patvaļīgā iegaumēšana un atkārtošana. Dominē mehāniskā atmiņa uz vairākkārtējas atkārtošanas pamata. Ātri, labi un noturīgi atceras to, kas ir interesants, kas atstājis spēcīgu iespaidu. Palielinās atcerēšanās materiālais apjoms. (2.)
Ievērojami izmainās domāšana un valoda. Bērna valoda tuvinās pieaugušā valodai. Bērnam kļūst iespējama valodas skaņu analīze. Viņš prot izdalīt vārdā skaņas, noteikt to secību. Attīstās māka sakarīgi, sīki un pareizā secībā pastāstīt par dažādiem notikumiem. Raksturīga uzskatāmi tēlainā domāšana. Runai pamatā ir aprakstošs raksturs, taču parādās paskaidrojošā runas attīstība. Pārsvaru pār monoloģisko ņem dialoģiskā runa, kas ievērojami attīstās. Interesanta un svarīga runas īpatnība – sešgadīgajiem bērniem ir tā saucamā egocentriskā runa. Šī runa ir vērsta pašam uz sevi, vēršanās pašam pie sevis. Bērns bieži neprot domāt pie sevis, bet dara to skaļi. Egocentriska runa ir arī savas darbības pašapzināšanās, līdzeklis, ar kura palīdzību bērns vada, regulē un plāno savu darbību. Šī runa neizzūd, bet pakāpeniski pārvēršas par iekšējo runu.
…
