Šobrīd mūsu valsts vēl tikai mācās izdzīvot brīvā tirgus apstākļos, strādnieks joprojām savu darbu, izglītību, radošo potenciālu neuztver kā preci, kurai ir cena, bet uzņēmējs joprojām cenšas atrast “lētāko” izdzīvošanas variantu. Morāle ir visnotaļ sašķobījusies, likumdošana nedarbojas pilnā apmērā. Situācija, kas pašreiz valda biznesā ir saucama vairāk par negatīvu nekā pozitīvu. Ikviens saprātīgs uzņēmējs vai uzņēmuma vadītājs vēlas pēc iespējas ātrāk atrisināt šo ieilgušo brīvā tirgus krīzi un sākt saimniekot civilizēta tirgus saimniecības apstākļos. Taču visbiežāk šo jautājumu risināšanai pietrūkst nevis iespēju, bet gan zināšanu.
“Jebkura veida uzņēmējdarbības veikšanai un sekmīgai attīstīšanai nepieciešami triju veidu resursi: finanšu resursi, informatīvo tehnoloģiju resursi un cilvēku resursi. Pirmos divus, ne bez grūtībām, taču var atrast un administrēt salīdzinoši viegli, taču tieši cilvēku resursu atlase, novērtēšana, motivēšana un apmācība ir izaicinājums ikvienam vadītājam, jebkuram uzņēmējam. Ņemot vērā strauji mainīgo komercdarbības vidi, kuru ietekmē gan ekonomiskās, gan likumdošanas, gan arī politiskās konjunktūras pārmaiņas, šo delikāto resursu vadība ir sevišķi nozīmīgs faktors uzņēmējiem biznesa panākumu un sekmīgas sadarbības veidošanā darba vietā. (..) Personāla vadības uzdevums ir: veicināt labu sadarbību, apzināt un noturēt talantīgākos organizācijas darbiniekus un konsultēt kompānijas vadītājus un personālu par dažādiem ar darba tiesībām, darba vides drošību un veselību, kā arī ar apmācību, motivēšanu un novērtēšanu saistītiem jautājumiem.” [2;5-6]
Daudzas zinātnes ir pievērsušās tādai tēmai kā industrijas psiholoģija, kas pēta uzņēmumu darbības principus, menedžmenta pamatus, sociāli ekonomisko faktoru ietekmi uz darba ražīgumu un citus ar produktīvu uzņēmuma darbību saistītus jautājumus. Taču ne mazāk svarīgs ir tā saucamais “cilvēciskais faktors”, jo katra uzņēmuma darbība lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga no tā vadītāja profesionalitātes, kreativitātes un citu personisko īpašību kopuma.
Šajā jomā pētījumus veikuši ļoti daudzi zinātnieki, tai skaitā – tik vispārpazīstami kā: Z.Freids, A.Maslovs, Ē.Eriksons. Arī Latvijā veikti analīzes un izpētes darbi – I.Ešenvalde, G.Libermanis, V.Reņģe, M.Kehre un citi ir ieguldījuši daudz darba, lai izprastu norises darba tirgū, uzņēmumu attīstībā un cilvēku resursu kvalitatīvā, profesionālā izmantošanā.
Bakalaura darba tēma ir izvēlēta, jo autors ir līdzīpašnieks vidēji mazā uzņēmumā un viņa darba ikdiena norit ciešā saistībā ar personāla vadības funkcijām. Pētījumā akcents tiek likts uz personāla vadības nozīmi uzņēmuma veiksmīgā attīstībā. Darbinieku aptaujas rezultāti pielikumā sniedz ieskatu praktiskā darbā ar personālu.
Bakalaura darba tēma ir:
Biznesa vadība vidēji mazā uzņēmumā
Pētījuma objekts: Personāla vadības organizēšanas kvalitātes nozīme uzņēmuma pastāvēšanā.
Pētījuma priekšmets: Uzņēmēja darbība vidēji mazā uzņēmumā.
Pētījuma mērķis: Izpētīt, apkopot un izstrādāt metodiski rekomendējošu materiālu vidēji mazo uzņēmumu vadītājiem personāla plānošanas, atlases un vadības kvalitātes uzlabošanai.
Pētījuma uzdevumi:
1.Izpētīt literatūru par personāla plānošanu, atlasi un vadību vidēji mazā uzņēmumā.
2.Izpētīt personāla nozīmi uzņēmuma vispārējā attīstībā.
3. Noskaidrot uzņēmuma personāla vajadzības, intereses, tiesības un pienākumus.
4. Apkopot iegūtās teorētiskās atziņas un praksē iegūtos materiālus.
Hipotēze:
Uzņēmuma potenciālu attīstību un progresu veicina, ka:
1.uzņēmuma vadītājs pārzina biznesa vadības pamatus un uzņēmuma struktūru,
2.uzņēmuma vadītājs ir lietas kursā par galvenajām personālā notiekošajām norisēm,
3.uzņēmuma vadītājs ir pozitīvi domājoša pašrealizēta personība ar augstu pašapziņas līmeni un radošumu kā rakstura iezīmi.
Pētījuma bāze:
Vidēji mazs uzņēmums SIA “X” Liepājā.
Pētījuma laiks:
No 2005.gada pavasarim līdz 2005.gada rudenim.
Pētīšanas metodes:
1)biznesa vadības un psiholoģiskās literatūras studijas un analīze;
2)personāla novērtēšana;
3)intervijas ar uzņēmuma darbiniekiem;
4)anketēšana;
5)datu apkopošana.
Pētījuma metodoloģisko pamatojumu veido:
Z.Freids, K.G.Jungs, A.Maslovs, Ē.Eriksons, I.Forands, G.Libermanis, M. Kehre, V.Reņģe, I.Ešenvalde, D.Lieģeniece, Ā.Karpova, G.Pokratniece, J.Arājs, C.Molanders, F. Teilors, H.Feijols, E.Meijo, D.Makgregors, F.Hercbergs.
Pētījuma praktiskā nozīmība:
Pētījumu var izmantot studenti, biznesa konsultanti, vidēji mazo uzņēmumu vadītāji.
Bizness ir “darbības joma, kuras mērķis ir gūt peļņu, veidojot noteiktu struktūru un piedāvājot attiecīgu produktu.” [4,5] Taču bizness nav darbība, kas var pastāvēt neatkarīgi no citiem apstākļiem – biznesa darbībām un galvenais attīstībai ir jābūt ļoti daudz priekšnosacījumiem, sākot no klimata apstākļiem, produkta aktualitātes, uzņēmuma vadītāja profesionalitātes un noslēdzot ar pircēja izglītības pakāpi un sociāli ekonomiskajām tendencēm valstī. Taču šo pašu jautājumu var apskatīt arī no cita aspekta – biznesa darbība var ietekmēt daudzas citas jomas, kā piemēram, kultūras un sporta attīstību, izglītības kvalitāti, valsts ekonomisko augšupeju,utt. Tā ir mūžīga savstarpēja mijiedarbība, kas aizsākusies jau tālā senatnē. Tikko senais cilvēks iekāroja to, kas piederēja citam, viņš bija izvēles priekšā – atņemt šo mantu ar varu un spēku, vai iegūt šo lietu, par to dodot kaut ko pretī. Šo maiņu tad arī varētu uzskatīt par biznesa pirmsākumiem. Ja senais cilvēks iemācījās izgatavot ko tādu, kas bija noderīgs citiem, viņš to iemainīja savukārt pret sev nepieciešamām lietām. Tieši tāpat rīkojās ceļotāji jau daudz vēlākos gados. Tā lēnām aizsākās tirdzniecības attīstība, kas, savukārt, veicināja kultūras uzplaukumu un vispārējo sadzīves apstākļu uzlabošanos. Tā, piemēram, Mezopotāmijā, kur 3500. g.pr.Kr. jau izveidojās pirmās civilizācijas, kuru centri bija pilsētas, pēc dokumentiem, priekšmetiem un ēkām var spriest, ka Šumerā bija pirmā zināmā augsti organizētā sabiedrība. Te parādās ierēdņi, valdnieki, priesteri un kvalificēti strādnieki. Šumeri pirmie lietoja riteni, kas iezīmēja ievērojamu progresu tirdzniecībā un kara lietās. Savukārt, attīstoties sarežģītām sabiedrībām, tirdzniecībai un nodokļu ievākšanas sistēmām, radās nepieciešamība veikt attiecīgus pierakstus, un ap 3250.g.pr.Kr. šumeri Mezopotāmijā izgudroja pirmo īsto rakstību. Viņi uzzīmēja vajadzīgo preču – dateļpalmu, zivju vai miežu – attēlus uz māla plāksnītēm. Pakāpeniski šīs piktogrammas pārveidojās par zīmēm, kuras tagad sauc par ķīļrakstiem. …
