1. ANALĪTISKĀ DAĻA
Darba tiesības ir tiesību nozare, kuras normas regulē darba devēju un darbinieku darba attiecības un ar darba attiecībām tieši saistītas attiecības. [26, 8.lpp]
Latvijā darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Darba likums. Darba likums Saeimā pieņemts 2001. gada 20. jūnijā, stājies spēkā 2002. gada 1. jūnijā, nomainot līdz tam spēkā esošo Darba Likumu Kodeksu. Darba likums ir izstrādāts ņemot vērā Latvijā ratificētās Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, Eiropas Savienības direktīvas, kā arī Rietumeiropas valstu pieredzi, lai nodrošinātu tā atbilstību starptautisko tiesību prasībām. Darba tiesības regulējošiem likumiem ir jābūt saskaņotiem ar citiem civiltiesību avotiem, jo īpaši Civillikumu.
1.1. Darba līguma jēdziens un būtība
Darba līgums ir civiltiesiska vienošanās, un likums uzliek par pienākumu darba devējam gādāt, lai vienošanās tiktu izteikta rakstiskā formā. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 2178. pantā teikto – ar darba līgumu viena puse uzņemas strādāt otrai pusei darbu par atlīdzību. [24]
Saskaņā ar Darba Likuma 39. pantu, darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad darbinieks un darba devējs ir vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī darbinieka turpmāku pakļaušanu noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.
Darbinieks ir tiesīgs slēgt darba līgumus ar vairākiem darba devējiem, ja tas nav pretrunā ar likumiem, darba koplīgumu un pušu vienošanos.
Darba likumā ir precīzi noteiktas darba līguma sastāvdaļas, kas ir darba līgumā obligāti norādāmie punkti:
1. darbinieka vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta;
2. darba devēja vārds, uzvārds / nosaukums, reģistrācijas numurs un adrese;
3. darba tiesisko attiecību sākuma datums;
4. darba tiesisko attiecību paredzamo ilgumu (ja darba līgums noslēgts uz noteiktu laiku);
5. darba vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās);
6. darbinieka arodu, amatu, specialitāti (profesiju) atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu;
7. darba samaksas apmēru un izmaksas laiku;
8. nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku;
9. ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu;
10. darba līguma uzteikuma termiņu;
11. norādi uz darba koplīgumu, darba kārtības noteikumiem, kas piemērojami darba tiesiskajām attiecībām;
12. papildus arī citas ziņas, ja puses uzskata tās par nepieciešamām.
Darba līgums, kas ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, atzīstams par spēkā neesošu vienīgi uz turpmāko laiku, un darba devējam, ja viņš ir bijis vainīgs šāda līguma noslēgšanā un nav iespējams ar darbinieku noslēgt darba līgumu atbilstoši normatīvajiem aktiem, ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlīdzību vismaz 6 mēnešu vidējās izpeļņas apmērā. [15]
Paredzot darba tiesisko attiecību regulējumu, likumdevējs ir uzsvēris darba līguma būtisko raksturu, kā arī norādījis uz darbinieka mazāk aizsargāto lomu darba tiesiskajās attiecībās.
Darba līgumu slēdz uz nenoteiktu laiku, izņemot Darba Likuma 44. pantā norādītajos gadījumos, kad tiek veikts īslaicīgs darbs.
Ja, beidzoties termiņam, uz kādu noslēgts darba līgums, neviena no pusēm nav pieprasījusi izbeigt darba līgumu un darba tiesiskās attiecības faktiski turpinās, darba līgums uzskatāms par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.
Līdz ar to var secināt, ka neskatoties uz darba līguma privāttiesisko raksturu, likumdevējs ir būtiski iejaucies privāto tiesību subjekta attiecībās, regulējot tādus jautājumus kā līguma noslēgšana, atrunājamos jautājumus līgumā, kā arī līguma veidus. Tādējādi lielā mērā aizsargājot gan darba ņēmēja, gan darba devēja kā darba tiesisko attiecību puses intereses. Ar darba līguma palīdzību likumdevējs aizsargā darba ņēmēju gan pārejošas darba nespējas laikā, garantējot sociālo aizsardzību, gan iztikas līdzekļus pensijas vecumu sasniegušiem darbiniekiem, gan sociālo palīdzību darba attiecību pārtraukšanas gadījumā, jo darba līgums garantē valsts nodokļu nomaksu un valsts piedāvāto aizsardzību nepieciešamības gadījumā. Savukārt, darba devējam ar darba līguma palīdzību likumdevējs devis iespēju atlaist jebkuru darbinieku, kurš viņam nav vēlams, atsaucoties uz vienu no desmit Darba likuma noteiktajiem punktiem, kā arī slēgt darba līgumus, kas ir visizdevīgākie konkrētajam darbam – noteikta vai nenoteikta termiņa darba līgumu, uz noteikta darba izpildīšanas laiku u.tml.
Likumdevējs šādā veidā norāda uz oficiāla darba līguma noderīgo raksturu un valsts piedāvāto aizsardzību darbiniekiem nepieciešamības gadījumā. Līdz ar to var secināt, ka darba līgumam ir būtiska loma – pirmkārt, tā ir civiltiesiska vienošanās par pušu apņemšanos veikt salīgtos pienākumus. Otrkārt, darba līgums nodrošina nodokļu nomaksu, tātad pensijas uzkrājumu, sociālās garantijas, kā arī nodokļu naudas ienākumus valsts budžetā sabiedriskajām vajadzībām. Treškārt, rakstisks darba līgums samazina „ēnu” ekonomikas procentuālo lielumu valstī, līdz ar to, nodokļu slogu citiem uzņēmējiem. (Sk. „Nelegālā nodarbinātība”) Ceturtkārt, rakstisks darba tiesisko attiecību līgums samazina pušu saistību nepildīšanas iespēju, jo vienošanās ir pušu parakstīta, tātad pierādāma.
…
