Augstākajai izglītībai ir ļoti svarīga nozīme mūsdienu pasaulē. Tā ieņem centrālo vietu ekonomikā, kura kļūs arvien tehnoloģiskāka un arvien vairāk balstās uz zināšanām. Augstākā izglītība ir personu individuālās, sociālās un ekonomiskās mobilitātes dzinējspēks, kas piešķir cilvēkam pārliecību par viņa spējām, savu iedzimto sociālo un ekonomisko problēmu analizē izmantot jaunas iespējas un tehnoloģijas, kas veidojas pieredzes un zināšanu paplašināšanas rezultātā. Neapšaubāmi, ka valstīs ar augstu labklājības līmeni daļa no pieaugošā pieprasījuma liecina par to, ka izglītība ir kļuvusi par „augstākā slāņa” patēriņa preci. Pieaugot iedzīvotāju labklājībai, arvien vairāk cilvēku ir ar mieru investēt ievērojamus līdzekļus sava izglītības līmeņa paagstināšanā, akadēmisko un zinātnisko grādu iegūšanā.
Latvija, kopš neatkarības atjaunošanas, ausgstskolu skaitu ir četrkāršojusi, bet studējošo skaits palielinājies apmēram 3 reizes. 2006. gadā Latvijā bija 562 studenti uz 10 000 iedzīvotājiem, kas ir otrais augstākais rādītājs pasaulē. Vēl augstāks rādītājs ir vienīgi Kanādā – 580 (ASV tas ir 520) [18, 2]. Tas var runāt tikai par to, ka mūsu valstī ir liels pieprasījums uz izglītību, cilvēki grib mācīties, iegūt noteiktas iemaņas, pilnveidoties.
Izglītība, tai skaitā arī augstākā – tas ir cilvēka audzināšanas un izmaiņu process, jaunas kvalitātes un īpašību, kuru agrāk nebija, iegūšana. Augstākās izglītības galvenais uzdevums ir speciālistu veidošana, kuri spēj izstrādāt un izmantot darba līdzekļus un metodes noteiktos darbības virzienos, kā arī cilvēku, kuri māk darboties un pielietot iegūtās zināšanas jaunos apstākļos. Cilvēka konkurenci darba tirgū nosaka viņa kvalitāte un izmaksas. Speciālista kvalitāti nosaka viņa spējas apmierināt sociāli-ekonomiskās sistēmas vajadzības. Konkurences likumi pieprasa augstas adaptācijas spējas tirgus prasībām un pastāvīgu cilvēka pilnveidošanos.
Kvalitatīva augstākā izglītība – nodrošinātas un veiksmīgas nākotnes ķīla. Cilvēks, kurš nav ieguvis augstāko izglītību, nevar cerēt uz veiksmīgu pašrealizāciju.
Izglītības kvalitātes problēma ir viena no centrālajām mūsdienu izglītības politikā, tāpēc ka tā ir saistīta ar uzdevumu kompleksa risināšanu, kas ir virzīti uz personības attīstību.
Zināms, ka augstākās izglītības kvalitātes tiešs mērījums ir grūts. Studentu un augstskolu absolventu testēšana tiek veikta neregulāri, tajā tiek pielietotas dažādas metodikas, kas apgrūtina rezultātu salīdzināšanu. Daudz objektīvāki augstskolas nodrošinātības resursu indikatori (finansēšanas līmenis, pasniedzēju daudzums, tai skaitā ar zinātnisko grādu, aprēķinā uz vienu studentu, bibliotēku fondus, nodrošinātība ar datoriem, piekļūšanu Internetam, utt.), bet tie dod priekšstatu par kvalitatīvas apmācības iespējām, neļaujot spriest par to, kādā mērā šīs iespējas realizēsies. Izglītības kvalitātes novērtējumam vajag tādēļ piesaistīt netiešas pazīmes, pamatojoties uz to, ka kvalitatīvai izglītībai nepieciešami nosacījumi ir pietiekami liela augstu prasību uzrādīšana gan pret studentiem, gan pret pasniedzējiem.
Diplomdarba mērķis – dot augstākās izglītības kvalitātes kritēriju un faktoru, kuri to ietekmē analīzi.
Mērķa sasniegšanai tika risināti sekojošie uzdevumi:
Izanalizēt pieejas pie "izglītības kvalitāte" jēdziena definēšanas;
Aplūkot augstākās izglītības kvalitātes kritērijus;
Noteikt puses, kas ir ieinteresētas augstākās izglītības kvalitātē;
Izanalizēt augstākās izglītības kvalitātes novērtējuma sistēmas dažās Eiropas valstīs un Latvijā;
Veikt faktoru analīzi, kas ietekmē augstākās izglītības kvalitāti;
Izanalizēt Latvijas augstskolu studentu izglītības kvalitātes novērtējumu.…
