Zinātnes un tehnikas sadarbība ir izveidojusi jaunu cilvēku sazināšanās veidu MASU KOMUNIKĀCIJU - “ ziņojumu plūsmu, kas adresēta relatīvi anonīmai, skaitliski pietiekami lielai un visai neviendabīgai auditorijai” [11,161]. Šai komunikācijai var būt gan paziņojoša, informējoša iedarbība, gan izglītojoša, arī izklaidējoša un ideoloģiska ietekme. Ja sociālā psiholoģija pēta, ko cilvēki domā viens par otru, kā viņi ietekmē viens otru un kā attiecas viens pret otru, tā cenšas saprast, kā apstākļi ietekmē cilvēku uzvedību, tad “ sociāli psiholoģiski pētīt masu informatīvos procesus nozīmē izprast, tieši kādi cilvēku apziņas veidojumi tiek pakļauti izmaiņām informācijas uztveres un tās tālākās psihiskās pārstrādes rezultātā un kā šīs izmaiņas ietekmē cilvēku apziņas stāvokli, viņu uzvedību” .
Masu komunikāciju veic masu komunikāciju līdzekļi vai masu informācijas līdzekļi, vai arī mēdiji. To darbības pamatā faktiski ir pārliecināšanas, bieži uzticamības moments. Tie dod lielu ieguldījumu pasaules uztveres veidošanā bērnos un jauniešos, jo viņi iegūst daudz plašu zināšanu. Pastāv pat mēdiju didaktika, kura iesākumā darbojās kā “ pasargāšanas pedagoģija”, tagad, izmantojot dažādus masu informācijas līdzekļu veidus, tā atbalsta un efektivizē mācību procesu , daļēji pat darbā atstumjot pedagogus. [4,378]. Mēdijos redzētais, lasītais, noklausītais maina bērnos un pusaudžos stereotipus un pat bieži ietekmē viņu sociālo uzvedību. Ziņa, ko viņi saņem no mēdijiem tiek pārrunāta gan ģimenē, ar bērniem , gan draugu lokā, vēlāk jau plašākā lokā.
Ja paskatāmies, cik sen cilvēks saskaras ar masu informatīviem līdzekļiem, tad to saknēm ir tikai daži gadsimti. Par pirmo preses izdevumu liecina kāda 1605. gadā Antverpenē izdotā avīze, bet pirmais Times numurs parādījās 1814. gadā. Ja telefona izgudrotājs Edisons iesāka komunicēt ar citiem tālumā 1877. gadā, tad radio pirmo reizi iesāka Maksvels 1865. gadā un turpināja Hjūzs 1879. gadā. Pirmo televizora aparatūru patentēja Zvorikins 1931. gadā ASV, bet pirmā BBC pārraide notika 1936. gadā. Pirmais dators parādījās 50.gados. INTERNETS radās 60. gadu beigās, apvienojot vienotā sistēmā vairākus datorus un no 1993. gada tas pazīstams kā vispasaules tīmeklis (world wide web) un ir pieejams ikvienam cilvēkam ar datoru. Arī Latvijā arvien lielāka nozīme katra cilvēka dzīvē ir INTERNETAM, kas dod iespēju uzzināt ko jaunu, būt klāt pasaules notikumiem, pat relaksēties. Atšķirībā no Latvijas, Rietumos un ASV datoru un INTERNETA izplatība ir tik visaptveroša, ka nevar būt runa par grūtībām piekļūt un iepazīt INTERNETA sniegtās iespējas materiālu apsvērumu vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ. “Sērfošanai INTERNETĀ” nav nepieciešamas gandrīz nekādas zināšanas vai iepriekšēja sagatavošanās, izņemot angļu valodas pamatzināšanas.
Pamatojoties uz novērojumiem un savu datorspeciālista un pedagoģisko pieredzi esmu novērojusi, ka INTERNETA lietošana dažus cilvēkus stipri piesaista, bet citus vispār neieinteresē. Noslēguma darbā nolēmu izpētīt, vai pastāv kāda vai vairākas personības vajadzības, kas ir raksturīgas tieši tiem cilvēkiem, kuri izmanto INTERNETU un kā tas ietekmē jauniešu personības veidošanos.
Personības vajadzības kā pētījuma priekšmetu izvēlējos tādēļ, ka tās tiek uzskatītas par cilvēka aktivitātes pirmavotu . Šajā gadījumā cilvēka aktivitāte ir INTERNETA lietošana. INTERNETA lietošanas biežums ir nozīmīgi saistīts ar sociālo vajadzību izteiktību. Manuprāt, INTERNETA lietotāji mēdz būt orientēti uz sociālām attiecībām, un INTERNETS priekš viņiem ir viens no jaudīgiem komunikāciju līdzekļiem.
Pētījuma dalībnieku grupa ir 17-25 gadus veci Laidzes Profesionālās vidusskolas jaunieši. Šo grupu izvēlējos tādēļ, ka pēc manām domām Latvijas jauniešiem tieši šajā vecumā ir liela iespēja piekļūt INTERNETAM mācību iestādēs, nemaksājot par to papildus. Turklāt pieļāvu, ka šajā vecumā katram indivīdam varētu būt raksturīgas citas personības vajadzības un nepastāv viena dominējošā personības vajadzību kategorija.
Pēc psiholoģijas vārdnīcas skaidrojuma personības vajadzība ir “vairāk vai mazāk pastāvīgs darbību, enerģijas vai informācijas trūkums, kas nepieciešams indivīda veiksmīgai funkcionēšanai un attīstībai” [8, 98]
Visās psiholoģijas teorijās, kas skar personības aktivitāti, tiek atzīts, ka tās pirmavots ir vajadzība. Termina “vajadzība” apzīmē divas savstarpēji saistītas parādības – pirmkārt, nepieciešamību pēc noteiktiem apstākļiem, kas nodrošina cilvēka kā indivīda un personības dzīvi; otrkārt, noteiktu diskomfortu, nestabilu cilvēka psihes stāvokli dažādos apstākļos. [17,181]
Savā sākotnējā, rašanās etapā vajadzība ir nepieciešamība pēc tā, kas parasti atrodas ārpus cilvēka. Nepieciešamība izpaužas cilvēka atkarībā no pasaules un virzībā uz to. Kā stāvoklis, kas raksturo vajadzību, nepieciešamība ir iekšējs stāvoklis un priekšnoteikums cilvēka aktivitātei. Bieži vien tā izpaužas kā cilvēka pozitīvs vai negatīvs emocionālais stāvoklis. Tāpēc vajadzība ir kā personības “iekšējā”, subjektīvā vajadzības puse. Tā var izsaukt neievirzītu aktivizāciju, piemēram, kustību, fizioloģisko, meklējuma un citu personības funkciju pastiprināšanos.
Pēc humānistiskās psiholoģijas pamatlicēja A.Maslova uzskatiem vajadzība ir iekšēja nepieciešamība, kuru iespējams nodrošināt jeb apmierināt tikai mijiedarbībā ar apkārtējo fizisko vai sociālo vidi. Tā ir iekšēja prasība kaut ko saņemt no apkārtējās vides. [10, 73]
Savukārt, kā vajadzības apmierinājums tiek saprasts – “vajadzības aktualitātes zaudēšana. Subjektīvi tas izpaužas kā attiecīgu interešu vai vēlēšanos izzušana” [8, 132].
Katrs cilvēks ir personība, bet tikai daži ir personības . Personības būtību izteic nevien pašapziņa, kas ir arī personai, bet galvenām kārtām ‘’brīvibas, atbildības- un dzīves mērķa apziņa, kā arī, protams, darbošanās saskaņa ar šā mērķa apziņu’’[12,630]. Šādu personības izpratni var vērot visu ievērojamāko filozofu un psihologu mācībās.
Psiholoģijas zinātnē pastāv dažādi uzskati par personības vajadzību iedalījumu Bieži personības vajadzības iedala bioloģiskās, sociālās, garīgās un ideālās (attēls 1.1.).
Bioloģiskās vajadzības nodrošina atsevišķa indivīda dzīvi un dzimtas turpinājumu, t.i., vajadzības pēc ūdens, ēdiena, siltuma, pretējā dzimuma pārstāvja u.c.
Sociālās vajadzības izpaužas nodrošina personības piederību sociālai grupai un izpaužas saskarsmē, emocionālos kontaktos ar tās locekļiem. Sociālās vajadzībās svarīgu vietu ieņem vajadzība strādāt, mīlēt un būt mīlētam. Sociālās vajadzības var būt materiālas un garīgas.
Garīgās vajadzības – tās ir vajadzības pēc visdažādākajiem cilvēka kontaktiem ar sabiedrību, mākslu, literatūru u.c.
Personības ideālās vajadzības saistītas ar apkārtējās pasaules un savas vietas tajā izziņu. Specifisks cilvēka vajadzību veids ir dzīves jēgas meklēšana, savas sūtības meklēšana [17, 232].…
