INVESTĪCIJAS NEKUSTAMAJĀ ĪPAŠUMĀ VĒSTURISKĀ PERSPEKTĪVĀ
Sākotnēji attīstītajās valstīs nekustamais īpašums tika uzlūkots tikai kā ražošanas priekšnosacījums, nevis kā investīciju vide. Šādas attieksmes pamatā bija vairāki faktori. Piemēram, pēc 2.pasaules kara pensiju fondi, kas ir viens no lielākajiem investoriem ASV izvairījās investēt nekustamajā īpašumā, jo:
• to rīcībā esošie aktīvu portfeļi, kas sastāvēja no augstas kvalitātes aktīviem, deva tik augstu peļņu, ka nebija motivācijas meklēt papildus investīciju iespējas;
• investīcijas nekustamajā īpašumā pēc sava rakstura atšķiras no citām aktīvu grupām (zema likviditāte, tirgus sadrumstalotība, neadekvāta pieeja tirgus informācijai u.c.) un satur priekšnosacījumus, kas tiek uztverti kā barjeras investīcijām;
• augstie nodokļu maksājumi lika investoriem uzdod sev jautājumu, kādēļ jāmaksā, ja nav redzama ekonomiskā izdevīguma;
• tika uzskatīts, ka riska līmenis ir daudz augstāks nekā tas ir pieļaujams pensiju fondiem;
• nebija pieredzes šādu investīciju veikšanai, pārvaldīšanai un novērtēšanai .
50.gados Harijs Markovics publicēja pētījumu, kas aprakstīja pamatprincipus tam, kas šodien ir pazīstams kā Modern Portfolio Theory - MPT. Markovics izpētīja izmaiņas attiecībās starp dažādām aktīvu grupām. Viņa pētījumi atklāja organisku saikni starp riska līmeni un ienākumu līmeni. Ir acīmredzams, ka investora interesēs ir samazināt riska līmeni. Markovics izskaitļoja kā optimāli kombinējot individuālos aktīvus efektīvos portfeļos, investori var sagaidīt maksimālu ienākumu līmeni pie zemāka riska līmeņa. H.Markovica pētījumam sekoja citu – V.Šarpa, Dž.Lintera, O.Fama, R.Ajbotsona un S.Rosa pētījumi. Šo pētījumu rezultātā investīciju vadības prakse piedzīvoja radikālas izmaiņas un potenciālie investori sāka pievērst lielāku uzmanību nekustamā īpašuma tirgum. Par populārāko kļuva diversifikācijas jēdziens .
…