5. SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
1. Apstiprinoties mantošanas tiesībās atbilstoši Notariāta likumam mantošanas iesniegums jāiesniedz zvērinātam notāram, kas praktizē tajā apgabaltiesas darbības teritorijā, kur bija mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, — pēc mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vietas. Esošais regulējums rada situācija, kad iespējamais mantinieks ir spiests braukt uz teritoriāli attālu vietu, ja apstākļi atbilst iepriekš minētajam. Būtībā tas ir pret tiesību principa – tiesas sistēmā ietilpstošo personu pieejamība iedzīvotājiem. Autore iesaka to grozīt, jo tam arī nav nekāds pamatots iemesls.
Priekšlikums: Izteikt Notariāta likuma 252. pantu šādā redakcijā: „Mantošanas iesniegumu var iesniegt jebkuram zvērinātam notāram.”
2. Saskaņā ar Notariāta likumu, pirms sākt mantošanas lietu notārs ieskatās mantošanas reģistrā, vai mantošanas lietu nav sācis cits notārs. Vienlaicīgi likums neparedz, kāds dokuments būtu sastādams, ja mantojuma lietu ir sācis cits notārs, kā arī nav norādīts, ka mirušā mantiniekiem ir tiesības katram atsevišķi kārtot mantošanas lietas. Līdz ar to nereti rodas jautājums, vai to var sākt viens no mantiniekiem, un kādas ir citu mantinieku tiesības.
Priekšlikums: Izdarīt grozījumus Notariāta likuma 257. pantu, to papildinot ar šādu saturu: „Ja mantojuma lietu ir sācis cits notārs, tiek pieņemts lēmums par atteikšanos pieņemt mantošanas iesniegumu, norādot personas tiesības griezties pie zvērināta notāra, kas mantošanas lietu uzsācis”
Priekšlikums: Papildināt Civillikuma 690. pantu, tajā iestrādājot otro daļu, šādā redakcijā: „Katrs no mantiniekiem ir tiesīgs pieņemt mantojumu, neatkarīgi no citu līdzmantinieku veiktajām darbībām vai pausto gribu”.
3. Ne Civillikums, ne Notariāta likums nenoteic kādā laika posmā obligāti ir jānokārto mantošana. Praksē veidojas situācija, ka praktiski persona mantojumu ir pieņēmusi, par to veic maksājumus un apsaimnieko, bet juridiski nokārtojusi mantojumu nav. …
