Maģistra tēma ir „Morālā kaitējuma kompensācija civiltiesībās un tās problemātika”. Personiskā aizskāruma rezultātā personai var rasties morālais jeb personisko nematisko tiesību aizskārumu kaitējums. Latvijas Republikas Civillikumā ir reglamentēta civiltiesiskā atbildība morālā aizskārumu dēļ. Lai gan ikdienā, gan arī likumdošanas aktos termins „morālais kaitējums” ir ienācis lēnām, tiesu praksē uz šodienu ir novērojams, ka prasības pēc morālā kaitējuma kompensēšanas manāmi iedzīvojas. Latvijā jau pirmajā gadā, kad Civillikumā tika reglamentēta un paredzēta civiltiesiskā atbildība par nodarīto morālo kaitējumu, tiesās izskatītas 22 civillietas, kur tika celtas prasības goda un cieņas aizskaršanas gadījumos (no tām divās civillietās prasītājs bija juridiska persona).1 Tiesu prakse ar katru gadu morālā kaitējuma kompensēšanā attīstās. Kā spilgtu piemēru var minēt spēcīgu tiesu precedentu Latvijas tiesu sistēmas vēsturē Rīgas apgabaltiesas pieņemto spriedumu par to, ka valstij ir jāmaksā Latvijas Televīzijas žurnālistei Ilzei Jaunalksnei 100 000 Ls par viņai nodarīto morālo kaitējumu saistībā ar noklausīto telefonsarunu publiskošanu, tādā veidā aizskarot privāto dzīvi.2
Jaunākie statistikas dati par 2007.gada 1.pusgadā civiltiesiskajā kārtībā izskatītajām lietām par prasījumiem personisku aizskārumu dēļ liecina, ka pirmajā instancē izskatītas 15 lietas3, apelācijas kārtībā izskatītas 9 lietas. Valsts nodevās samaksāti 1555 lati. 4 (Tabulāro skatījumu pievienoju pielikumā 94.-95 lpp.) Tomēr Latvijas tiesu prakse jautājumā par morālo kaitējumu nav vienveidīga, tajā pastāv pretrunas un nepilnības, kuras darbā tiek aplūkotas. Piemēram, tiek atzīts, ka juridiskai personai ir tiesības celt prasību par goda un cieņas aizskārumu, tomēr tajā pašā laikā šāds tiesas secinājums ir pretrunā tiesas izstrādātajai goda un cieņas definīcijai. Bieži vien spriedumos trūkst motivācijas, pārsvarā tas ir attiecināms uz mantiskās kompensācijas noteikšanu. Spriedumos ir atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādātajām vadlīnijām, tomēr nereti tās tiek piemērotas formāli, pilnībā neizanalizējot lietas apstākļus.
Jauno normu ne tik straujā iedzīvošanās ir saistāma ar tāda veida problēmām, kā morālā kaitējuma kompensācijas apmēra robežu noteikšana, kas vēl ir attīstības līmenī un visai nenoteikta. Neapšaubāmi, ka mantiska rakstura kaitējums, piemēram, zaudējumi, ir saprotama un viegli iztiesājama lieta. Taču pāridarījums godam un cieņai, citas morālās un fiziskās neērtības mūsu sabiedrībā vēl ir apgūstama vērtība. Šaubu nav, garīgās vērtības noteikti ir atzīstamas par pārākām nekā mantiskās lietas.
Sākotnēji Latvijas Republikas Civillikumā netika reglamentēta atbildība par nodarīto morālo kaitējumu, taču 1992.gadā tika izdarīti grozījumi, kuru rezultātā tika paredzēta civiltiesiska atbildība par personai nodarīto morālo kaitējumu. Taču ar to nepietika, jo Latvijas Republikas likumdošanas akti nepazina morālo kaitējumu un aizsargāja personu tikai izņēmuma gadījumos, kad to tieši paredzēja, piemēram, Civillikuma 79.1.,2352., 2352.1.,2353.panti un citi. 2006.gada 26.janvārī Saeima pieņēma un Valsts prezidents 2006.gada 9.februārī izsludināja likumu, ar kuru visbeidzot tika izdarīti radikālāki grozījumi morālā kaitējuma institūta noteikšanai. Civillikuma 1635.pantā tagad ir morālā kaitējuma definīcija.…
