Motivēšanas nozīme personāla vadības procesā

Mūsdienās ikviens konkurētspējīgs uzņēmums vēlas nopelnīt, par iespēju palielināt vai noturēt jau esošo tirgus daļu. Uzņēmuma produktīvai darbībai nepieciešami ražošanas faktori. Dažādu ekonomisko, sociālo un politisko faktoru ietekmē mainās izpratne par uzņēmuma ražošanas faktoru – tehnoloģiju, materiālu, kapitāla un cilvēka darba nozīmi tās mērķu sasniegšanā. Līdz ar to mainās arī cilvēkresursu nozīme dažādu mērķu sasniegšanā. Laika gaitā ir izveidojies, ka cilvēks un viņa darbs ir nozīmīgākais resurss uzņēmumā – ir pieaugusi ikviena darbinieka ieguldījuma nozīme uzņēmuma mērķu sasniegšanā. Tātad viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir nodrošināt tādu vadīšanas stilu, kas nodrošinātu cilvēciskā faktora vajadzību ievērošanu.
Jau no 19. gs. sākuma ārstu, inženieru, psihologu, sociologu un filozofu prātus ir nodarbinājusi motivācija. Pirmkārt jau kā līdzeklis darba ražīguma celšanai. Vēlākos gados arī kā vides elements, kuru uzlabojot iespējams nodrošināt ar kvalificētu, darbā ieinteresētu un pastāvīgu darbaspēku. Taču līdz pat šodienai nav vienotas definīcijas par to, kas tad ir motivācija. Ir izveidojušies divi viedokļi par motivācijas skaidrojumiem: pirmkārt ir autori, kas uzskata, ka motivācijas jēdzienu ir bezjēdzīgi skaidrot – jebkurš definējums nevar būt attiecināms uz visiem gadījumiem, un līdz ar to definējums zaudē jēgu, otrkārt, ir autori, kas definējumu cenšas atsavināt no nedefinējamiem terminiem, sakot, ka motivācija ir tas dzinulis, kas cilvēkiem liek darboties.
Ir izstrādātas ļoti daudz teorijas par to, kas tad īsti veido indivīda motivāciju un ar kādiem paņēmieniem to paaugstināt. Tomēr katra no tām nav universāla, piemērojama katrai situācijai un katram darbiniekam.…