Dotā bakalaura darba iecere saistīta ar sabiedrībā aktuālu, bet plaši neapspriestu tēmu – pašnāvību jeb suicīdu. Temata izraudzīšana saistīta ar sekojošiem iemesliem: pirmkārt, ikviens no mums ir potenciāls pašnāvnieks. Kā apgalvo grāmatas “Suicīds un masu suicīds” autors Dž.Merlo, aptuveni 80% cilvēku atzīst, ka kaut reizi dzīvē ir “spēlējušies” ar domām par pašnāvību.1 Tas, kādēļ daudzi izšķiras par tik šķietami pretdabisku lēmumu, izrādījies grūts jautājums zinātniekiem jau kopš 19.gs. un līdz pat mūsdienām. Otrkārt, uzmanību piesaistīja pašnāvību skaita krasais pieaugums Latvijā pēc neatkarības iegūšanas, t.i., 1990-o gadu sākumā. Liek padomāt arī tas, ka Latvija pasaulē ieņem vienu no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā.
Problēmas izpēte tika uzsākta jau III kursā izstrādātajā darbā “E.Dirkheima pašnāvības teorija – tās nozīme socioloģijā”. Tā ietvaros tika apzināta par klasisku uzskatītā E.Dirkheima pašnāvību koncepcija, kā arī izgaismota tās radītā diskusija starp sociologiem un psihologiem laikā no 19.gs. beigām līdz II pasaules kara sākumam.
Šī bakalaura darba mērķis ir paplašināt priekšstatu par pašu pašnāvības jēdzienu, par šīs parādības sociālo kontekstu un iespējamiem cēloņiem, kā arī aplūkot situāciju Latvijā laikā no 1990.gada līdz 1999.gadam kā praktisku piemēru.
Pašnāvība, būdama dažādu zinātņu izpētes objekts, savu būtību un izpausmi nemaina. To, kādu pamatojumu tai saskata sociologs vai psihologs, nosaka pieeja, kuru viņš pārstāv. Arvien biežāk un jau no 20.gs. sākuma zinātnieku aprindās izskan doma, ka pašnāvību pētniecībai vairāk piemērota interdisciplināra pieeja. Arī šo darbu nevar nosaukt par pilnīgi socioloģisku. Tā pieeja drīzāk ir problēmas mikrosociāls tvērums, kurā pievērsta uzmanība gan sociāliem, gan psiholoģiskiem aspektiem. Izmantoto materiālu klāstā ir gan fundamentāli avoti (E.Dirkheima, K.Meningera darbi), gan periodika, gan statistikas dati no Valsts Centrālā Statistikas biroja un Valsts Tiesu Medicīniskās Ekspertīzes centra. Plaši pielietotas arī socioloģijas vārdnīcas un enciklopēdijas. Priekšroka tika dota jaunākajai literatūrai – tai, kas publicēta 1990-os gados.
Darbs sastāv no trijām nodaļām. Vispirms aplūkota pašnāvības jēdziena socioloģiskā interpretācija, pievēršot uzmanību arī parādībām, kuras ikdienas izpratnē netiek tieši saistītas ar suicīdu – alkoholismam, narkomānijai, riskantiem sporta veidiem, asociālai uzvedībai, askētismam un hipohondrijai kā suicidālai uzvedībai, kas netiešā veidā norāda uz vēlmi sevi nogalināt. Saistībā ar sabiedrībā izraisīto diskusiju par eitanāzijas legalizēšanu, tiek risināts jautājums par to, cik pamatoti šis fenomens tiek dažkārt pielīdzināts pašnāvībai. Suicīda interpretācijas jeb definēšanas nozīme uzsvērta runājot par šī fenomena konstatēšanas problemātiku. Jau kopš E.Dirkheima pētījuma izraisījies disputs par oficiālās statistikas validitāti zinātniskajās aprindās turpinās vēl joprojām. Viedokļi ir pilnīgi pretēji, piemēram, var minēt Dž.M.Atkinsona koroneru “veselā saprāta teoriju”, saskaņā ar kuru pašnāvības definīcija ir atkarīga no subjekta priekšstatiem par to, kas ir pašnāvība, un B.Peskosolido uzskatus, kura statistiku pieņem par labāko pamatu suicīda teorijas veidošanai. Mēģinājums papildināt statistikas sniegto informāciju izpaužas, kā psiholoģijas un sociālo zinātņu metodoloģijas apvienošana pētījumos – intervijas ar pašnāvību mēģinātājiem, suicidālās ideācijas aptaujas un psiholoģiskās autopsijas metode.
Darba loģiskā turpinājumā, balstoties uz dažādu zinātnieku pētījumu rezultātiem, veikts pārskats par suicīda kontekstu (galvenokārt, liekot uzsvaru uz sociāliem faktoriem, bet uzskatāmībai minot arī psiholoģiskos) un iespējamiem cēloņiem – dzimumu, vecumu, psihes īpatnībām, atdarināšanu, bezdarbu un ienākumiem, modernizāciju un sociālo integrāciju. Vienlaikus analizēta izteikto pieņēmumu pamatotība, salīdzinot dažādus viedokļus (pamatā klasisko E.Dirkheima koncepciju un 20.gs. teorētiķu spriedumus), kā arī izmantojot pieejamos statistikas datus. …
