Pirmsskolas izglītības attīstība Latvijā un Latgalē no 1755. līdz 2006.gadam

SECINĀJUMI
Studēt pedagoģijas vēsturi nozīmē skatīties pāri pedagoģiskās tagadnes horizon¬tam, iepazīt audzināšanas daudzveidību un pretrunīgumu, izprast mūsdienu situācijas pirmsākumus, jaunā skatījumā ieraudzīt aktuālas problēmas. Visa pedagoģijas vēsture kopumā, protams, nav izklāstāma dažās lap¬pusēs.
Kaut arī audzināšana pastāvējusi visos laikos, tā ir patstāvīga problēmu joma, kas vienādi attiecas uz visu tautas jaunatni, taču vārdā tā pirmoreiz nosaukta tikai apgaismības laikmetā.
Atšķirībā no lielo ideju un izglītības institūciju vēstures par audzināšanas reālo un sociālo vēsturi mēs arvien vēl zinām ļoti maz.
Kā ģimenes dzīvoja patiesībā, kā veidoja savu ikdienu, kādi sociālie un ekonomiskie apstākļi ietekmēja viņu dzīvi un līdz ar to arī bērnu audzināšanu? (7, 82- 91. lpp.). Pirmsskola un pedagoģiska doma Latvijā līdz 21.gs. veidojās un attīstījās sarežģītos ekonomiskos un sabiedriski politiskos apstākļos. Vairākus gadsimtos latviešu darba tauta tika nežēlīgi ekspluatēta un turēta garīgā tumsībā. Tautas politiskā apspiestība savijās ar nacionālo jūgu un bija divkārši smaga.
Šajos gados risinājās mērķtiecīgs pirmsskolas iestāžu audzinātāju sagatavošanas darbs: katru gadu tika rīkoti skolotāju kursi, augstskolu programmās ievesti pirmsskolas pedagoģijas priekšmeti utt. Apkopota audzinātāju teorētiska bāze: I. Pestalocija, M. Montessori, Ļ. Tolstoja idejas un principi, latviešu tautas mantojums, kas atspoguļots folklorā, kā arī K. Dēķena, A. Studenta, M. Štāla un citu autoru darbi.
Pamatojoties uz statistisko datu teorētisko analīzi un citiem vēsturiskiem dokumentiem, ir noteikta bērnudārza tīkla attīstības dinamika līdz mūsu dienām.
Tas arī saprotams, jo par galveno uzdevumu bija izvirzīts pētīt nevis agrāro jautājumu, bet gan tās Latgales izglītības dinamiku. Tādēļ arī Latgales pirmsskolu vēsturi es savā darbā nevarēju vispusīgi atspoguļot.
…