Darba gaitā tiek aplūkota joprojām aktuāla tēma - Partiju finansēšana Baltijas valstīs.
Darba mērķis bija aplūkot partiju finansēšanas modeļus Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, izvērtēt katras valsts finansēšanas sistēmas pozitīvos un negatīvos aspektus. Balstoties uz šo vērtējumu izvērtēt kāds partiju finansēšanas modelis būtu vispiemērotākais Latvijas gadījumā.
Darbs tika strukturēts trīs daļās. Darba pirmajā nodaļā autore definē, kas ir politiskās partijas, aplūko partiju finansēšanas modeļus – anglosakšu un kontinentālo, partiju finansēšanas veidus – iekšējo finansējumu, privātpersonu ziedojumus un valsts dotācijas, kā arī apskata politisko partiju finansējumu.
Darba otrajā nodaļā autore aplūko politisko partiju finansēšanas sistēmas Baltijas valstīs izvērtējot katras valsts modeli, definējot galvenos partiju finansēšanas sistēmas noteikumus.
Trešās nodaļas gaitā darba autore izsaka iespējamos risinājumus, lai partiju finansēšanas sistēmu Latvijā padarītu caurskatāmāku. Tika aptaujāti kompetenti cilvēki partiju finansēšanas jomā , kas izteica savu viedokli saistībā ar partiju finansēšanu Latvijā. Nodaļas gaitā tiek aplūkoti dažādi jautājumi, piemēram, vai Latvijai vajadzētu tāpat kā Igaunijai un Lietuvai ieviests valsts tiešo finansējumu? Vai ieviešot politiskām partijām valsts dotācijas partiju vajadzība pēc naudas samazināsies?
Politisko partiju finansēšana ir svarīgs un diskutabls jautājums. Partijām ir nepieciešama nauda , lai īstenotu savus mērķus, piemēram, vēlēšanu izdevumiem, politiskai reklāmai, kā arī tirgus izpētei. Tieši pirmsvēlēšanu laikā politisko partiju aktivitāte būtiski pieaug un aktualizējas jautājums par tās finansu resursiem.
Svarīga loma jebkuras valsts politiskajā dzīvē ir politisko partiju finansu resursu ieguves avoti. Politisko partiju finansēšana ir sfēra, kurai, kurai neuzticas lielākā sabiedrības daļa attiecinot to uz korumpētības nepārprotamajām iespējām.
Attīstoties tehnoloģijām un palielinoties to izmantošanai sabiedrības informēšanā, arvien lielāku nozīmi partiju savstarpējās cīņās ieguva elektronisko plašsaziņas līdzekļu izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu izmantošana neapšaubāmi izrādījās iedarbīga, bet arī ļoti dārga un izraisīja partiju priekšvēlēšanu izdevumu krasu pieaugumu.1
No vienas puses, Latvijas pilsoņi vēlēšanās aizrautīgi balso par kādu no partijām, bet, no otras puses, liela daļa ir pārliecināti, ka partijas ir korumpētas, ziedoto naudu izmanto tikai personīgām interesēm, turklāt tas, kurš vairāk ziedojis, iegūst lielākas tiesības „pasūtīt mūziku”. Attieksme pretrunīga, un pretrunīgs ir arī vēlētāju viedoklis par vēlamo partiju finansēšanas veidu: vieni saka, ka partijām jāpārtiek tikai no biedru naudām, bet citi, gluži pretēji – lai ziedo, kas un cik grib, ja vien ziedotāji nav citu valstu pilsoņi vai uzņēmēji.
Lai mazinātu naudas un tās devēju ietekmi uz politiskajiem procesiem, laika gaitā tika meklēti dažādi risinājumi. „Viens no tiem izpaudās kā valsts atbalsta paplašināšana politiskajām partijām un īpašu dotāciju atvēlēšana no valsts budžeta. Cits paredzēja plašsaziņas līdzekļu izmantošanas ierobežojumus priekšvēlēšanu kampaņā, regulējot apmaksātas politiskās reklāmas pārraidīšanu.”2
Tomēr katram no piedāvātajiem risinājumiem ir savi plusi un mīnusi, tādēļ vienots risinājums nav vēl izstrādāts un ir jāpiebilst, ka ideālu politisko partiju finansēšanas modeli nav izveidojusi neviena valsts. Tiklīdz tiek ieviesti jauninājumi, tā jāsāk domāt, kā tos nostiprināt, jo politisko partiju finansēšanas ierobežojumi izraisa vēlmi tos apiet.
Darba gaitā autore aplūkos partiju finansēšanas noteikumus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā un darba mērķis ir sniegt ieskatu šo valstu partiju finansēšanas sistēmā, tādējādi nosakot pozitīvos un negatīvos aspektus, kas piemīt katrā no sistēmām.
Problēma: Lietuva, Latvija un Igaunija ir vienādā laikā atguvušas savu neatkarību, bet kādi faktori ir ietekmējuši to, ka Latvijā nepastāv tiešais valsts atbalsts partiju finansēšanā, savukārt Igaunijā pastāv kopš 1996.gada un ir jāņem vērā, ka Lietuvā kopš 2000.gada arī ir ieviestas dotācijas partijām.
Pētījuma jautājums būtu salīdzināt partiju finansēšanas likumus Baltijas valstīs. Proti, izpētīt kāds būtu visatbilstošākais partiju finansēšanas modelis Latvijā un kādas soda sankcijas piemērot, ja politiskās partijas tos pārkāpj? Vai Latvijā politiskām partijām vajadzētu aizliegt priekšvēlēšanu laikā izvietot politiskās reklāmas elektroniskajos un drukātajos medijos? Vai Latvijā būtu nepieciešams ieviest valsts dotācijas, kā tas ir ieviests Lietuvā un Igaunijā? Kādēļ Latvija vēl joprojām nevar vienoties par efektīvāko un caurspīdīgāko partiju finansēšanas modeli, kas tādējādi ļautu politisko partiju finansēm būt pārredzamākām?…
