Mūsu dzīvei gadsimtu mijā gan Latvijā, gan pasaulē raksturīgs emocionālās spriedzes pieaugums. Par to vai ik dienas liecina jaunākās ziņas plašsaziņas līdzekļos – sabiedrībai nepieņemami vecāku, jauniešu, pusaudžu un reizēm pat bērnu neapvaldītu dusmu izvirdumi, vardarbība, plaši izplatītās neirozes un depresijas slimnieku pieaugums. Iespējams, tas ir rezultāts cilvēku dzīves daļējai vienpusībai.
Jau no 20. gadsimta sākuma izglītībā aktuāls ir jautājums par racionālās un emocionālās jomas līdzsvaru. Mākslas pedagoģijas zinātnieki atzīst, ka mūzika, visemocionālākā no visām mākslām, palīdz izkopt cilvēka jūtu sfēru, dod iespēju mūzikas, sevis paša un pasaules emocionālajam pārdzīvojumam. Emocionālā pārdzīvojumā atklājas dzīves nozīmīguma un pasaules jēgas izjūta, vērtību saturs, kas var palīdzēt izkļūt no mūsu kopīgā emocionālā strupceļa
Tomēr L. Kriumanes un M. Marnauzas vērojumi liecina, ka pārsvarā skolās uzmanības centrā atrodas zināšanas un prasmes, galvenā vērtība tiek veltīta kognitīvam aspektam, intelektuālai attīstībai. Mūzikas apguves un muzicēšanas procesā jautājumam par mākslas tēlu mijiedarbību skolotāji un mūziķi pievērš lielu uzmanību, bet maz pētītas ir cilvēku emociju attīstības iespējas dažādu mūzikas tēlu iespaidā.
Nepietiekami novērtēta un kopta ir personības emocionālā attīstība, attieksmes un vērtību pilnveidošanās, emocionālās jomas līdzsvarošana.
Mūzika tiek uzskatīta par emocionālāko no visām mākslām, tā ir „jūtu valoda”, tāpēc svarīgi pētījumi par mūzikas nozīmi cilvēka emociju attīstībā. …