Mūsu valsts likumi nosaka, ka kriminālsoda mērķis ir sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas turpmāk pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad – gan sodīt vainīgo, lai panākt sociālo taisnīgumu un atturēt vainīgo no turpmākiem noziedzīgiem nodarījumiem, gan arī brīdināt citas personas ar soda piedraudējumu. Citiem vārdiem izsakoties panākt speciālās un ģenerālās prevencijas mērķus.
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka sabiedrības lielākajā daļā tomēr ir iesakņojies gandrīz vai stereotips – ja kādu sauc pie kriminālatbildības, tad noteikti ir jāseko brīvības atņemšanas sodam, un jo ilgāks ir soda termiņš, jo labāk. Gadījumā, ja tiek piespriests kāds vieglāks soda veids, kurš nav saistīts ar sēdēšanu cietumā, tad visbiežāk varam dzirdēt tādu vērtējumu, kā – “tam jau neko nepiesprieda, ir ticis cauri sveikā”. Dažreiz ir jāsastopas arī ar vēl bargākiem vērtējumiem – “gan jau tiesnesi uzpirka”.…