Saules kolektori TF energoapgādē

1.1. Saules enerģijas jēdziens
Galvenais enerģijas avots Saules sistēmā, arī uz Zemes, ir Saules elektromagnētiskais starojums. Saule ir gāzu – plazmas ķermenis, tās iekšienē notiek kodolu sintēzes reakcijas, kas ir enerģijas avots. Saules starojuma intensitāti un spektru nosaka virsmas raksturlielumi. Saules starojuma spektrs atbilst absolūti melna ķermeņa ar temperatūru 6000 K starojuma spektram. Spektra maksimums atrodas pie 550 nm (aptuveni 2 eV kvanta enerģija) jeb atbilstoši zaļi – dzeltenajai krāsai, tam pielāgojusies arī dzīvība uz Zemes, piemēram, pēc fotosintēzes vai cilvēka acs jutības maksimuma.
Mūsdienu energotehnoloģiskajā izpratnē ar jēdzienu „Saules enerģija ” saprot to saule enerģijas daļu, kuru var absorbēt ar saules kolektoriem un izmantot tieši kā siltuma enerģiju vai absorbēt ar ,t.s., saules baterijām, pārveidojot elektroenerģijā. [15]
1.2. Saules enerģētikas attīstība
1.2.1. Vēsture
Jau trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras cilvēki apzinājās, cik liels spēks piemīt fokusētai Saules gaismai. Lai atvairītu uzbrukumu Sirakūzām (Sicīlijā), sengrieķu matemātiķis Arhimēds (287 – 212 p.m.ē.) bija ieteicis lielisku ideju izmantot milzīgus spoguļus, kas novirzītu spēcīgos Saules gaismas kūļus uz ienaidnieka kuģiem, izraisot to uzliesmošanu. [2]
Līdz 1970. gadam galvenokārt izmantoja saules enerģiju, kas akumulēta augos, sadedzinot koksni, tajā skaitā malku. [1]
No 1960. līdz 1990. gadam Saules enerģijas daudzums, kas sasniedz Zemes virsmu, ir samazinājies par 5 %, jo palielinājies atmosfēras piesārņojums.
Taču pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Eiropas valstis uzsāka pāreju uz ekoloģiski tīrākām tehnoloģijām, savukārt bijušās Padomju Savienības teritorijā krasi saruka rūpnieciskās ražošanas mērogi, atmosfēra atkal kļuva dzidrāka. [8]

…