Lai iekļautos šodienā, cilvēkam jāprot sekot līdzi laikam. Lai izdzīvotu, jāmāk pielāgoties pārmaiņām, kas nemitīgi ienāk dzīvē. Sabiedrība savai maiņai gaida gudrus, “elastīgus cilvēkus”, kas spēj ātri uztvert visu jauno, kas spēj orientēties šodienā un tikt līdzi laikam. Tāpēc cilvēkam jāzina, kā racionāli izmantot savu laiku, lai neatpaliktu. Šodien harmoniska personība ir cilvēks, kas savā attīstībā un darbībā saskaņo gan individuālās dzīves, gan sabiedriskās dzīves vajadzības, gūst gandarījumu un piepildījumu katrā no tām, apzinās savas dzīves jēgu un, nezaudējot vērtību orientierus, spēj nepārtraukti mainīties līdz ar apkārtējās pasaules pārmaiņām, kā arī pats pārveidot šo pasauli, saskaņojot savas un citu vēlmes, vajadzības un iespējas (27;4). Tas tiek prasīts ne tikai no skolēniem, kas ir attīstītas valsts nākotnes pamats, bet arī no pašiem skolotājiem, kas vada šo cilvēces izglītošanās procesu, kura kvalitāte ir atkarīga no tā, cik pats skolotājs kā personība atbildīs iepriekš minētajām prasībām. No tā tad arī būs atkarīgs tas, cik prasmīgi un efektīgi viņš spēs izmantot mācību saturu, kas ir pirmais un noteicošais līdzeklis mācību procesā.
Pasauli iespējams saprast tad, kad ir izprasts veids, kādā tā mijiedarbojas un funkcionē, un kad ir iegūta personīgās orientācijas spēja. To veidot ir skolas galvenā funkcija.
Spēja spriest un izvēlēties – lūk, divas būtiskas iemaņas, kas ļauj izprast apkārtējo pasauli. Tās ietver sevī izvēles kritērijus, pagātnes mācību ievērošanu un spēju novērtēt nākotni (3;24). Tātad tas viss ir pirmais nosacījums mācību satura izveidei.
Kaut arī mājturības priekšmeta satndarts un programma tiek izstrādāti uz vairākiem gadiem un tajos ietvertās galvenās vadlīnijas var noderēt skolotājiem kā labs orientieris mācību procesa organizēšanā gadu no gada, ne uz brīdi nedrīkst aizmirst par nepārtrauktajām pārmaiņām un novitātēm modernajā pasulē, kuras raksrurīgākās iezīmes ir pasaules ekonomiskā, kultūras, tehnoloģiskā vienotība un daudzveidība, pāreja uz informācijas sabiedrību. Tas izvirza skolotājam prasību sekot līdzi jaunajām tendencēm un aktualitātēm, lai tām pakārtotu savu mācību saturu, kā rezultātā skolēns iegūst kvalitatīvu izglītību, jo ir svarīgi, lai jaunā paaudze veiksmīgi sagatavotos dzīvei sarežģītajā, mainīgajā šodienas un rītdienas pasaulē. Tieši tāpēc tik svarīga loma ir integrācijas procesam, kas palīdz skolotājam no patstāvīgajām mācību tēmām atmest novecojušo informāciju un piesaistīt tām jauno, aktuālo.
Kā zināms, integrācija ir atsevišķu diferencētu daļu savstarpēja saistība vienotā veselumā, kā arī process, kas izraisa šādu stāvokli. Šis jēdziens ir attiecināms arī uz skolu, jo vide, kurā skolēnam būs jādzīvo un jādarbojas,dažādās zināšanas jomas un dažādie realitātes komponenti pastāv nevis nošķirti, atsevišķi, bet gan veido sarežģītu veselumu. Tāpēc tieši integrētā pieeja veicina dzīvei nepieciešamo zināšanu, prasmju un vērtībattieksmju apguvi (27;9). Tātad bez tā, ka integrācija palīdz skolotājam piesaistīt mācību saturam visu jauno, tai pateicoties skolotājs var arī sakārtot savu mācību saturu tā, lai dažādu tēmu atsevišķie komponenti veidotu vienu veselumu. Pēc autores domām, izmantojot integrēto pieeju skolā, skolēni labāk uztver lietu būtības, jo tās viena ar otru mijiedarbojas – paskaidro, papildina, kā rezultātā skolēniem ir vieglāk uztvert kopainu.…
