Ir pagājuši jau desmit gadi, kopš Latvijas Republika ieguva savu neatkarību. Kā zināms, šajā periodā Latvijas ekonomika ir piedzīvojusi grandiozas izmaiņas, jo ir notikusi pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Tas nozīmē, ka ir bijis jāpielāgojas pavisam citiem spēles noteikumiem, jāatceras, ka neviens vairs neko “neiedalīs”, “pa blatu” izejmateriālus “izsist” nevarēs un produkciju veikalā “neizķers” tikai tāpēc, ka tā tur nonākusi uz letes. Tas viss ir jāaizmirst.
Lai uzņēmums varētu pastāvēt un, galvenais, attīstīties un gūt peļņu tirgus ekonomikas apstākļos, ir jāmācās strādāt citādi kā padomju laikos, un šajos desmit gados uzņēmēji to jau ir izbaudījuši, sapratuši un par to vairs pat nerunā, tas ir saprotams pats par sevi.
Uzņēmums, kurš nodarbojas ar saimniecisku darbību, ir valsts ekonomikas pamats, jo tieši ražotāji un pakalpojumu sniedzēji ir tie, kas valstij nodrošina iekžemes kopproduktu un dod darbavietas, tie ir galvenie nodokļu maksātāji. Ja šādu uzņēmumu nebūs, loģiski, nevarēs nodrošināt arī tādas sfēras kā izglītību, medicīnu, valsts pārvaldi u.tml., nebūs no kā pārskaitīt transfertmaksājumus.
Tāpēc, man kā darba autorei gribētos atzīmēt, ka tas pats, kas tika augstāk minēts par uzņēmumiem, attiecas arī uz valsts sistēmu - ir jāmācās strādāt citādi. Kāpēc?
Nevienas valsts ekonomika nevar attīstīties izolēti no pārējās pasaules (kā to jau ir pierādījis PSRS sabrukums). Ir nepieciešamas investīcijas. Visām valstīm, bet tādām postsociālisma valstīm kā Latvija, it īpaši vajadzīgas tieši ārvalstu investīcijas, jo esošās ražotnes un sistēmas ir novecojušas, tās jāatjauno, bet tam visam vajag prasmi un līdzekļus. Šos līdzekļus var iegūt vai nu uzņēmumam gūstot un reinvestējot peļņu, vai arī saņemot kredītus un palīdzību no ārpuses. Tā kā pirmajā gadījumā, strādājot ar vecām tehnoloģijām, izredzes uz peļņu būs niecīgas, atliek otrais variants. Tāpēc, tāpat kā atsevišķiem uzņēmumiem, arī valstij kopumā jābūt konkurētspējīgai.
Nabadzīgākas valstis iekļūst sava veida apburtā lokā - zemais ienākumu līmenis ierobežo investīciju iespējas, un nepietiekamās investīcijas kavē dzīves līmeņa celšanos. Tāpēc jau no 18. gadsimta rūpnieciskās revolūcijas laikiem ekonomiskā pieauguma sasniegšana bija cieši saistīta ar ārzemju investīciju piesaistīšanu. Valdība ir ieinteresēta piesaistīt ārzemju investīcijas, jo tās kompensē iekšējo uzkrājumu nepietiekamību un rada ekonomiskā progresa priekšnoteikumus.
Te nu sava loma ir valsts varai, kurai būtu jāpalīdz radīt uzņēmējiem labvēlīga vide. Galvenās faktoru grupas, kuras tiek analizētas, pirms veikt ieguldījumus ir: politiskā un institucionālā vide; makroekonomiskā vide; uzņēmējdarbības vide.
Politiskā un institucionālā vide ir viena no galvenajām Latvijas un citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, jo politiskās un institucionālās vides veidošanās vēl arvien nav beigusies. Šīs vides nesakārtotības rezultātā uzņēmumiem palielinās netiešās izmaksas, kas ietekmē uzņēmumu un, tādējādi, arī valsts konkurētspēju jo, ja uzņēmumam un tā investoram būs nemitīgi jācīnās pret šķēršļiem, uzņēmums, visdrīzāk, savu darību beigs, bet investors pameklēs kādu valsti, kurā apstākļi būs labvēlīgāki.…
