Valsts probācijas dienesta struktūru kompetence, funkcijas un probācijas principi

Eiropā probācijas dienestu vēsturiskajā attīstībā izšķir 4 virzienus:
1) no privātiem uz valsts probācijas dienestiem;
2) no brīvprātīgo darba uz profesionālā darba attīstību probācijas dienestā;
3) no palīdzības ieslodzītajiem uz dažādu likumpārkāpēju grupu uzraudzību un kontroli;
4) alternatīvo sodu attīstību un to pieaugošo nozīmi, un probācijas dienestu pieaugošā loma sabiedrībā izciešamo sodu uzraudzīšanā.
20. gadsimta sākumā visā Eiropā modernā kustība krimināltiesību jomā būtiski ietekmēja veidu, kā sabiedrība strādāja ar likumpārkāpējiem, noziedzniekiem un ieslodzītajiem. Šai laikā notika pāreja no viduslaikos radušās pieejas, kad krimināltiesības galvenokārt vērsa uzmanību uz noziegumu, nevis uz likumpārkāpēju un kurā galvenais uzsvars bija uz «atriebību, atmaksu». Ar laiku arvien lielāka uzmanība tika pievērsta likumpārkāpēju rehabilitācijai un resocializācijai, kā arī individuāliem profilakses pasākumiem konkrētā likumpārkāpēja gadījumā.
Atsevišķās valstīs probācijas dienesta pirmsākumi meklējami jau 19.gadsimtā. Probācijas dienestu aizsākumos īpaša loma bija Skandināvijas valstīm. Dānijā jau no 1850. gada privātās organizācijas sniedza palīdzību no ieslodzījuma atbrīvotajiem, un no 1905. gada probācijas darbs tika uzsākts ar ieslodzītajiem, kuri atbrīvoti uz īpašiem nosacījumiem. Somijā jau 1870. gadā (tolaik tā vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā) privātorganizācijas, kuras finansēja kristiešu žēlsirdības organizācijas, strādāja ar ieslodzītajiem.…