Motīvs un uzvedības motivācija – psiholoģiskās kategorijas, kurām ir starpnozaru raksturs, pastāvīgi piesaistot pie sevis visu zinātņu uzmanību, kuri pēta personību.
„Motivācija” un „motīvs” nav viens un tas pats. Motivācija, no vienas puses, ir process, kas stimulē un atbalsta uzvedības aktivitāti un kurai pateicoties veidojās, attīstās un mainās motīvi. No otras puses, motivācija ir tādu faktoru sistēma kā paši motīvi, vajadzības, mērķi un velēšanās.1
Motīvos tiek konkretizētas vajadzības, kuras arī noteic motīvu virzību. Vienam cilvēkam nevar būt neskaitāms daudzums vajadzību, toties motivācijas sfēras bagātība atklājās to dažādībā. Sadarbojoties, tie pastiprina vai novājina viens otru, iestājās savstarpējās pretrunās, kā rezultātā var rasties amorāla vai pat noziedzīgā uzvedība. 2
Motīviem ir sava hierarhija. Var izcelt galvenos motīvus, kuri pakļauj sev citus motīvus, bet galvenokārt tie noteic cilvēka dzīves stratēģiju, viņa nozīmīgāko rīcību saturu. Parasti tādi motīvi formējās jau bērnībā, atspoguļojot šī cilvēka nozīmīgākās vērtības. Galvenie motīvi dzīves gaitā var tikt koriģēti, tomēr tie arī ir galvenie, ka ir stabili un izturīgi. 3
Motīvus nevar izprast ārpus saiknes ar cilvēka nodzīvoto dzīvi. Motīvu problēma – tās izcelšanās problēma, iekšējo un ārējo faktoru nosacītības individuālās personības vēstures gaitā. Motīvos ir it kā atveidots u atspoguļots agro ģimenes attiecību saturs. Attiecības un bērnības notikumi iegūst otro dzīvi, jaunu eksistences formu un, realizējoties caur motīviem uzvedībā, kļūst arī par atbildēm, to turpinājumu vai sekām. Ja motīvi netiek saistīti ar indivīda dzīvi, tad var nonākt pie absurda secinājuma, ka jebkurš motīvs radās acumirkļu situācijas ietekmē.4
Motīvi pauž personības svarīgākas īpašības, vajadzības un tieksmes. Tādējādi ir pamatots viedoklis, ka kādi ir motīvi, tāda ir arī personība. …
