Jāņa Grestes mūža darbs – piecdesmit seši skolmeistarošanas gadi raksturojas ar mākslu aizraut sev līdz, ieinteresēt, iesildīt. „Nevis dzīt sev pa priekšu ar dzīvnieku pātagu, bet iet pašam pa priekšu, lai ziņkārīgo skolēnu bars skrietu no pakaļas, ķertu skolotāju aiz stērbeles un teiktu „Pag, paņemiet mūs arī līdz”. Tāds darbs, kur dzen bailes, ir mazvērtīgs. Tas bojā raksturu, bojā darbaprieku, nosit interesi”.
Viņa izteiktās aktualitātes ir vēl aktuālas arī mūsdienas! Tāpēc arī izvēlējos par viņu rakstīt. Man arī patika kā viņš mēdza filozofēt par kādu tēmu, ja viņš sāka, tad viņš par to tēmu varēja ilgi un dikti filozofēt, un aizraut arī citus.
Arī tas, ka Jāni Gresti raksturo aizrautība, pārgalvīga drosme, iedrīkstēšanās iznākt pasaules priekšā ar savu pārliecību un to realizēt, iedrīkstēšanās izstrādāt galvu reibinošus „trakumus”. Tāds ir Jānis Greste.Vienmēr un visur bez kompromisiem. Mūsdienu jaunatne varētu ļoti daudz no viņa mācīties, tieši uzdrīkstēšanos, pateikt savas domas, ko neviens parasti nedara. Visi vienmēr grib tikai paļauties uz citiem, kautgan paši to arī ir spējīgi izdarīt.
Nepieciešamība pētīt Jāņa Grestes dzīvi bija arī galvenokārt tāpēc, ka viņš ir interesanta latviešu personība.Viņs ieinteresēja arī ar to, ka ir veidojis Pedagoģiskās zinātnes Latvijā. J.Greste ir viens no celmlaužiem, muzeoloģijā - pats pirmais teorētiskās domas vācējs un risinātājs. Paliek vēl daudz kas neminēts. Greste, vērtējot sava mūža gaitas, raksta, ka beigu beigās tomēr kolekcionārs, uzskatāms paudējs, muzejnieks.
Grestem raksturīgs ir tas, ka smagus brīžus, pat izmisumu un traģisku pārvērš humora vai pašironijas aspektā. Piemēram, stāšanās Pēterburgas Skolotāju institūtā. Izrādās tā ir bijusi cīņa par dzīvību paša uzstādīto noteikumu ietvaros. Šajā sakarā var pieminēt dažas Grestes atziņas: „Ja tev deguna priekšā aiztaisa durvis, tad tas vēl nemaz nenozīmē, ka tu iekša netiksi. Ja tev pasaka „nevar” – arī tad vēl paliek 50% par to, ka varēs gan.Un ja tev otru un trešo reizi pasaka „nē” , arī tad vēl paliek cerība, ka kādreiz tomēr būs „jā”. Ja tu nobīsies no pirmā „nē”, tad ej vien mierīgi un tupi aizkrāsne pie circeņiem. Tur tev īstā vieta.
Es domāju, ka katram mūsdienu jaunietim vajadzētu izvirzīt kādu mērķi, un pamazām uz to virzīties, kā to darīja Jānis Greste. Un galvenais nenobīties no pirmajām neveiksmēm un šķēršļiem, bet censties tos pārvarēt. Un ja būs sava griba un savi nolūki, tad mērķis tiks vienmēr sasniegts.
Man patika Jāņa Grestes izteiciens, ka ir vērts cīnīties, saņemt zilumus, krist un celties, dažreiz arī kaut ko zaudēt, bet galvenais ir kaut ko iegūt. Jānim Grestem pati cīņa bija bauda, un ja vēl izdevās uzvarēt un kaut ko sasniegt, tad kas tad vairs skaitīs zilumus, kad mērķis būs saniegts.
Es domāju, ka lielākā daļa mūsdienu jaunatnes gaida, ka viņiem viss tiks padots gatavs, ielikts ar karotīti mutē un atliks tikai norīt, bet dzīve rāda pretējo. Bet jau pat pagājušā gadsimta sākumā Jānis Greste gribēja visus pārliecināt par to, ka katram piederēs tik, cik būs spēka un prāta paņemt.
Jānis Greste
Dzīve un radošā darbība:
Greste Jānis (1876.5.VII Smiltenes pag. - 1951.2.II Rīgā, apbedīts Raiņa kapos) - skolotājs, muzeju darbinieks, literāts.
Dzimis skolotāja Jēkaba Grestes ģimenē. Mācījies Strautiņu (Ķemera) pamatskolā, kur tēvs strādāja apr skolotāju. Beidzis Alsviķu pagastskolu, Pleskavas pilsētas skolu, Pēterburgas skolotāju institūtu (1903). Studējis Pēterburgas universitātes Dabaszinātņu fakultātē (1910-12), Pēterburgas komercinstitūtā (1912-18). Strādājis par skolotāju Valmierā (1904-06), Rīgā (1906-10), Pēterburgā (1910-1921), Jēkabrpilī (1921-22), Jelgavā (1922-34). Bijis Finanšu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas institūta konsultants (1936-40), LPSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta muzeja pārzinis (1946-51). LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1946).
Greste ierīkojis Latvijas Skolotāju savienības Pedagoģisko muzeju (1923, ar ekspozīcijām par izcilākajiem latviešu rakstniekiem). Latvijas Derīgo izrakteņu muzeju. Grestes savāktie materiāli ir pamatā vairāku muzeju kolekcijām.
Pēterburgā Greste kļuva par vienu no Rūdolfa Blaumaņa tuvākajiem draugiem, 1908.gadā pavadīja viņu uz Takaharju sanatoriju Somijā. Grestes atmiņas par Rūdolfu Blaumani publicētas krājumā "Rūdolfs Blaumanis"(1923). Daudz dabaszinātnisku un pedagoģisku rakstu Greste publicējis periodikā, sarakstījis grāmatu "Latvijas derīgie izrakteņi"(1937). Grestes autobiogrāfiskos tēlojumus, vēstules L. Volkova apkopojusi grāmatā "... kā dzeņa vēders" (1977), "Krist un celties"(1990).
Raiņa kapos uzstādīts tēlnieka L. Blumberga veidots piemineklis J. Grestem.
…
