Varas dalīšana ir viens no centrālajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Tā pamatā ir ļoti praktiska atziņa: valsts vara ir nepieciešama, lai pieņemtu visiem saistošus lēmumus, uzturētu sabiedrisko kārtību un aizsargātu tiesības, taču tā pati vara var kļūt bīstama, ja tiek koncentrēta vienas personas vai institūcijas rokās bez kontroles. Tādēļ konstitucionālisms cenšas panākt līdzsvaru – valstij jābūt pietiekami spējīgai rīkoties, bet nevienam varas centram nedrīkst būt iespēja nekontrolēti noteikt gan likumu, gan tā izpildi, gan galīgo spriedumu par strīdu.
Klasiski tiek runāts par trim varas atzariem: likumdevēju, izpildvaru un tiesu varu. Šo iedalījumu visbiežāk saista ar Šarlu Luiju de Monteskjē, lai gan ideja par jauktu valsts iekārtu un savstarpēji līdzsvarotiem varas centriem ir daudz senāka. Mūsdienu valstīs šie atzari nav hermētiski noslēgti. Likumdevējs kontrolē valdību, valdība piedalās likumdošanas procesā, tiesas pārbauda izpildvaras un dažkārt arī likumdevēja rīcību, bet parlamentam ir nozīme tiesu institucionālā regulējuma veidošanā. Tādēļ varas dalīšana nav trīs izolētu “kastīšu” sistēma. Tā ir kompetenču sadale kopā ar līdzsvara un kontroles mehānismiem.…