Pedagoģiskā prakse vizuālajā mākslā un audzinātājdarbā

Mācību stunda sākas ar milzīgu vilšanos, stundai sagatavojušies tikai trīs skolēni( milzīgas atrunas, ka krāsas sakaltušas, jeb jau izgleznotas). Operatīvi reaģēju un skolas solus sabīdu kopā tā radot iespēju vairākiem bērniem strādāt ar vienu krāsu komplektu.
Skolēnus informēju par stundas uzdevumu, par to, kā un kas jādara. Vēlos lai bērni izprot, ka mākslinieks var gleznot ar jebkādiem līdzekļiem, tāpēc mācību uzdevumā ir noteikums- NĒ otām. Jau iepriekš esmu sagatavojusi darba materiālus- koka skaliņus, švammes, papīru, akmeņus, drānu, dažādas ķemmes, diegu, metāla matu ruļļus ar kuru palīdzību var atstāt „pēdas” plaknē.
Lai skolēniem būtu skaidrs mācību uzdevums, veicu demonstrējumu, ar sevis līdzpaņemtajiem priekšmetiem mēģinu planē radīt nospiedumus, dažāda veida faktūras. Veicot demonstrējumu, saprotu, ka bērni iepriekš šādā veidā, ar krāsām, nav strādājuši, jo mans spontānais demonstrējums rada sajūsmas saucienus.…