1. Vēsturiski advokatūra sāk veidoties ap 12. gadsimtu, kad tiesas procesos parādās pārstāvji (attorneys) un aizstāvji (pleaders). Par pārstāvja (attorney) galvenā funkcija izveidojās kā pušu tiešā pārstāvība procesos, līdz ar to tas ieguva procesa dalībnieka statusu. Aizstāvis (pleader) savukārt izmantoja savas juridiskās zināšanas un pieredzi, lai panāktu labvēlīgu procesa iznākumu klientam. Aizstāvja darbības neparedzēja klientam nekādus pienākumus. Tādā veidā Anglijā veidojās līdz pat mūsdienām funkcionējošā juridiskā sistēma ar divu kategoriju advokātiem, kam katram bija atšķirīgi pienākumi un funkcija.
Ap 15. gadsimtu paradās solisitori (solicitors), kas sākumā veic pārstāvju palīga funkciju, bet ar laiku šiem abiem amatiem apvienojoties zem solistitoru nosaukuma. Šodienu solisitoru amatam raksturīgs tas, ka tie ir advokāti, kas konsultē klientus tipiskos juridiskos jautājumos, veic korespondenci un sagatavo tiesas prāvu. Pie tiem kā pie pirmajiem vēršas klients, pēcāk, prezentējot solisitora sagatavoto lietu tiesā, stafeti pārņem baristri (barrister). Solisitori ir pakļauti tiesnešu kontrolei un disciplinārvarai, kā arī parlamentārajai ietekmei. To profesionālās tiesības ir noteiktas 1974.gada Solisitoru likumā (Solicitors Act).
16. gadsimtā tika izveidota profesionālā pašpārvalde jeb Tiesu Innu (Inn of Court), kā galvenais uzdevums zināšanu veidošana un apmācība par Anglijas tiesībām. Apmācītās personas drīkstēja uzsākt baristra profesijas praktizēšanu. Vārds baristrs aizvietoja aizstāvja nosaukumu. Baristrus raksturo to neatkarība kā attiecībās ar valsti, tā ar klientu, tie netiek uzskatīti par tiesu iestādes darbiniekiem, un nav pakļauti parlamenta ietekmei.…
