IEVADS
Alus darīšanas tradīcijas Latvijā ir senas. Alus darīšana mūsu senčiem bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Cik vien tālu senatnē ietiecas skatiens, visur manāms šā dzēriena un ar to saistītās kultūras atstātais mantojums. Latvju ciltis darīja medalu, ko godāja gan svētku reizēs un pat izmantoja svētajos rituālos, gan lietoja ikdienā. Vēsture liecina, ka miežu alus darīšana Latvijas teritorijā ieviesusies agrīnajos viduslaikos un drīz šis dzēriens iemantojis milzu popularitāti. Mūsu senčiem nebija moderno ūdens attīrīšanas iekārtu, tādēļ tā vietā slāpju remdēšanai alus bija jo piemērots. Sevišķi jau vietējo ēšanas tradīciju dēļ. Sava alusdarītava bija vai ikvienā lauku sētā, katrā pilī un klosterī.
Attīstoties zinātniskajiem sasniegumiem un tehnoloģijām, arī alus rūpniecība gadsimtu gaitā ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu. Alus vairs reti kur tiek raudzēts atklātās tvertnēs, tā vietā tiek izmantoti slēgti fermentācijas tanki, tādā veidā nodrošinot maksimālu alus tīrību, tāpat ir uzlabota filtrēšanas un pasterizācijas tehnoloģija un beigu beigās pildīšana un iepakošana. Koka muciņas ar spundīti nu jau ir ekskluzīvs pasūtījums, ko īpašiem gadījumiem alus darītavas vēl mēdz piedāvāt saviem klientiem. Tā vietā ir nākušas dažāda tilpuma stikla un PET pudeles, metāla kārbas un KEG muciņas, kas tiek pildītas bāru un kafejnīcu vajadzībām.
Liela daļa materiālu un informācijas šī kursa darba izstrādei tika ievākta alus darītavā Kimmels Rīga, kur neilgu laiku strādāju.
…
