Autonomo un attālinātās vadības militāro kaujas iekārtu izmantošanas tiesiskais regulējums un piemērošanas problēmas

Nobeigums
Šī darba rezultātā autors ir nonācis pie turpmāk norādītajiem svarīgākajiem secinājumiem.
1. Attālinātās vadības un autonomās kaujas iekārtas ir bezpilota iekārtas, kas darbojas bez tiešas cilvēka klātbūtnes, tomēr autonomās iekārtas, atšķirībā no attālināti vadāmajām, pēc aktivizēšanas spēj veikt savas funkcijas bez turpmākas cilvēka līdzdalības, tādejādi radot daudz lielākus izaicinājumus un draudus tiesību zinātnes sfērā.
2. Šī brīža autonomās kaujas iekārtas spēj pakļauties SHT nošķiršanas principam tikai kontrolētos apstākļos un veicot uzbrukumu objektiem, nevis cilvēkiem. Kamēr individuālā atbildība par SHT pārkāpumiem, izmantojot attālinātās vadības kaujas iekārtas, ir samērā viegli nosakāma un lielākoties gulstas uz tās operatoru, identificēt personu, kura atbildīga par konkrētā ieroča izmantošanu var būt sarežģītāka (bet ne neiespējama) autonomo iekārtu pielietošanas gadījumā – atbildība var gulsties arī uz ražotāju vai programmētāju, bet nekādā gadījumā uz pašu iekārtu.
3. Nav pierādījumu, ka pašreizējais SHT regulējums ir nepietiekams attālinātās vadības un autonomo kaujas iekārtu ierobežošanai, tomēr mākslīgā intelekta attīstīšana var radīt jaunus konceptus un nepieciešamību pēc jauna tiesiskā regulējuma, kam jānosaka šīs tehnoloģijas attīstīšanas un izmantošanas robežas, lai nodrošinātu tās prognozējamību un nepārtrauktu cilvēku kontroli pār to. Jauna starpvalstu vienošanās mākslīgā intelekta kontrolei var vienlaikus kalpot kā ierobežojums autonomo kaujas iekārtu izveides un izmantošanas regulēšanai.…