Ideja par dabisko likumu ir attīstīta un veidota dažādos laikos Rietumu pasaulē. Šis jēdziens ir plaši skaidrojams, tādēļ radis piekrišanu gan senajā Grieķijā, gan viduslaikos, gan apgaismības laikmetā un mūsdienās. Daudzi filozofi un domātāji ir centušies skaidrot šo terminu, tāpat arī sasaistīt to ar ādu sevis radītu domu (Akvīnas Toms ar Dieva likumiem, Hobss un Loks ar dabas valsti).
Tā kā ir tik daudz viedokļu par dabisko likumu, tad uzskatu par svarīgu apskatīt šī termina vēsturisko attīstību un izcilāko domātāju spriedumus par šo terminu. Viņu domas lielā mērā ir ietekmējušas daudzus citus domātājus un noteikušas dabisko likumu izpratni mūsdienās. Filozofi Tomass Hobss un Džons Loks ir vislielāko uzmanību veltījuši dabiskajiem likumiem un savā laikā arī mainījuši šī termina uztveri, tādēļ tiem jāpievērš vislielākā uzmanība.
Darbu sākšu ar teorijas par dabisko likumu pimssākumiem, kas ir meklējami Senajā Grieķijā, it īpaši stoiķu idejās. Vēlāk viņu idejas saviem mērķiem pielāgoja viduslaiku kristiešu filozofi, kā arī apgaismības laika domātāji. Darbā ietveršu arī īsu ieskatu šīs teorijas attīstībā 19. un 20. gadsimtā.
Dabisko likumu teorija ir svarīga klasiskā reālisma filozofijas teorija, kas sāka attīstīties jau Senajā Grieķijā. Senajā Grieķijā ideja par dabiskajiem likumiem sākotnēji radās kā priekšstats par to, ka visumu vada mūžīgs, nemainīgs likums un viņu izpratne par to, kas ir taisnīgs pēc dabas un likumīgs pēc paražām. Dabisko likumu jēdzienam savu formulējumu piešķīra stoiķi, kas apgalvoja, ka visumu vada saprāts jeb racionāli principi, kā arī to, ka katram cilvēkam ir saprāts, tādēļ tie var zināt un paklausīt šiem likumiem. Cilvēkiem gan esot brīva izvēle, tādēļ tie ne vienmēr paklausa dabas likumiem, taču, ja cilvēki darbojas saprāta vadīti, viņi pilda dabas likumus. Stoiķi ticēja, ka morāles pamatprincipi, kas bija visās dažādu valstu tiesiskajās sistēmās, bija saistāmi ar dabiskajiem likumiem. Šī ideja plaši izpaudās seno romiešu tiesību teorijā.1 Pēc stoiķu domām viss visums tiek racionāli vadīts ar kādu principu ko mēdz saukt par dievu, prātu vai likteni. Un katra indivīda dzīve ir šī visuma daļa. Dzīvot tikumīgi nozīmē dzīvot saskaņā ar paša dabu, ar pareizo saprātu, toties kaislības un emocijas tiek uzskatītas par iracionālām darbībām.
6. gadsimtā p.m.ē. jau tika runāts par vispārēju gudrību, kas vada visu visumu (visi cilvēku likumi ir veidoti no viena dievišķa). Aristotelis toties uzsvēra, ka tāds taisnības likums ir dabisks, kas visur ir vienādi derīgs un nav atkarīgs no tā, vai mēs to pieņemam vai nē. Tas ir likumīgs, ja visur to var pielietot līdzīgi. 1. gadsimtā p.m.ē. Cicerons dabisko likumu skaidroja kā tādu, kas ir saskaņā ar dabu, ir universāli pielietojams, nemainīgs un mūžīgs.…
