Studiju darba autores galvenais mērķis ir noskaidrot un analizēt normatīvajos aktos noteiktos darba devēja pienākumus un darbinieka tiesības, un šo tiesību normu piemērošanu darba tiesiskajās attiecībās, galvenokārt darba līgumā. Galvenais uzdevums ir atrast raksturīgākos pārkāpumus darba līguma nosacījumos, kā arī šo negodīgo līguma nosacījumu nelabvēlīgās sekas attiecībā pret darbinieku.
Lai sasniegtu mērķi, autore vispirms meklēja tiesību normas, kas regulē darba tiesiskās attiecības. Latvijas Republikas galvenajos normatīvajos aktos – LR Satversmē, Darba likumā, kā arī Civillikumā, tika noskaidroti darba devēja pienākumi un darbinieka tiesības. Ministru Kabineta noteikumi neregulē darba līguma nosacījumus kā tādus, bet konkretizē kādā kārtībā darba devējam jāizmaksā darba alga, piemaksas, vai nosaka kādos darbos aizliegts nodarbināt pusaudžus u.c. regulējumi.
Aplūkotas arī Latvijai saistošās Starptautisko tiesību normas, ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklerācija kā arī Straptautiskās darba organizācijas konvencijas.
Darba pirmajā nodaļā autore iepazīstās ar normatīvajiem aktiem, kas regulē darba devēja pienākumus un darbinieka tiesības, kā arī sīkāk izklāsta, kuri normatīvie akti ir par pamatu darba tiesikajām attiecībām un kā šos normatīvos aktus pielieto dzīvē.
Turpinājumā tiek apskatīti darba devēja pienākumi un darbinieka tiesības, kā arī gadījumi, kad šo darba devēju pienākumu neizpilde ir par pamatu darba strīdam. Par piemēru sniegti Valsts Darba inspekcijā apkopotie materiāli, par galvenajiem darba devēja un darbinieku strīdu iemesliem, kā arī visbiežākie šo strīdu risināšanas scenāriji.
Darba otrajā nodaļā analizēta darba līguma satura atbilstība normatīvajiem aktiem, kā arī nepieciešamie nosacījumi, kuriem jābūt ietvertiem darba līgumā. Sniegts pamatojums, kāpēc darba līgumam būtu jābūt rakstveidā, analizēts darba līguma priekšmets un tā būtiskās sastāvdaļas, šo sastāvdaļu nozīme darba līgumā. Turpinājumā ir analizēta darba kārtības noteikumu nozīme darba līgumā un šo noteikumu nepareizā interpretācija no darba devēja puses, pasliktinot darbinieka tiesisko stāvokli.
Darba gaitā autore izstrādā darba līguma projektu, kādam ir jāizskatās tiesiskam darba līgumam atbilstoši normatīvajiem aktiem, nepasliktinot darbinieka tiesisko stāvokli.
Darba trešajā nodaļā tiek aplūkoti negodīgi nosacījumi no darba devēja puses, raksturīgākie pārkāpumi attiecībā pret darbinieku, darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktināšana.
Turpinājumā autore apskata darbinieka (civiltiesisko) materiālo atbildību, kā raksturīgāko darba devēja pārkāpumu. Par šādu pārkāpumu piemēru ir ņemts darba līguma pielikums apkalpojošā sfērā, kas ir tipisks paraugs, kā darba devējs, interpretējot Darba likumā ietvertās normas sev par labu, nelikumīgi iekasē soda naudu no darbiniekiem.
Nobeigumā ir izdarīti secinājumi, par apkopoto un analizēto informāciju, kā arī autores ieteikumi darbinieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanā un šo problēmu risināšanā.
