Diplomātiskās tiesības ir starptautisko tiesību normu kopums, kas reglamentē oficiālo starpvalstu kontaktu norisi, valstu diplomātisko pārstāvību un diplomātisko aģentu funkcijas, statusu, tiesības un imunitāti.1
Senajos laikos augstākā līmeņa diplomātija visumā notika tā pat kā mūsdienās – valdnieku tikšanās laikā. Šajā līmenī viņi slēdza draudzības, kara savienības, tirdzniecības, miera un suverenitātes līgumus. Valdnieki kā senajos laikos, tā monarhijās līdz pat XIX gs. beigām iemiesoja valsts suverenitāti un viņi baudīja absolūto varu absolūtajās monarhijās.Valsts pārstāvēšanas tiesības monarhiem balstījās uz juridisku pieņēmumu par valdošā suverēna personā iemiesoto augstāko valsts varu. Valsts pārstāvēšanas tiesības monarhiem prezumēja arī tiesības pieņemt un nosūtīt sūtņus, saistīt valsti ar starptautiskiem līgumiem un pasludināt karu. Persona, kurai pieder ārējās pārstāvības tiesības, var tās deliģēt tālāk ar pilnvaru. Karavadoņiem kopš seniem laikiem piederēja valstu pārstāvēšanas tiesības militāru konfliktu laikā, tiesības slēgt pamieru, mieru, militāras konvensijas, iekasēt kontribūcijas, atdot cietokšņus.2
Kā valdniekiem, tā vēlākajām civilajām valdībām pienākumu pildīšanai bija nepieciešama reālā valsts vara pār savu tautu un teritoriju, kā arī atzīšana kā no tautas, tā ārvalstu puses, lai pārliecinātos, ka dotais monarhs ir tiesīgs pārstāvēt valsti diplomātiskajās attiecībās un parakstīt starptautiskos līgumus.
Imunitātes un eksteritorialitātes tiesības valdniekiem atzina, vadoties pēc starptautiskās paražas un tiesu prakses. Pēc šīm tiesībām svešā teritorijā viņi:
1)nebija tās likumu pakļautībā;
2)nebija policijas varas pakļautībā, izņemot ar valsts drošību saistītos jautājumos;
3)nemaksāja personīgos nodokļus un nodevas, izņemot pasta, telegrāfa, ar nekustamo īpašumu ārvalstīs, par pirkšanas un pārdošanas darījumiem;
4)nebija pakļauti vietējai kriminālajai un civilajai jurisdikcijai, izņemot politiskos noziegumus.…
